Piedošanas laiks.

Jāpiedod ir sevī, turklāt izvērtē, varbūt piedošana ir jālūdz viņam, un Tev īsti nav ko piedot... par ko gan, ja sāpināja viņš? Liktu mierā, palūgtu Dievu baznīcā un lūgtu piedošanu sev, Dievam ka esmu ļāvusies tādām lietām notikt, un pateikties par visu labo.
Nekādas sms nesūtītu, jādzīvo tālāk, tici, vairums tādu cilvēku nebūs pateicīgi Tavam žestam, nav vērts...pateicies un palūdz sevī - ar to pietiks.

Paturi pie sevīm :)

Vienīgais kas man sen atpakaļ palīdzēja tikt vaļā no tā smaguma bija pasakot visu ko es domāju, visu priebīgo, sāpīgo un pat apkaunojošo.. Pēc tam es to nožēloju, bet tā pat vieglāk palika.
Iesaku labāk audzināt raksturu un ar to cilvēku nerunāt, nesarakstīties.

Kad Tu tiešām no sirds viņam būsi visu piedevusi, tad nebūs nepieciešamība to speciāli apliecināt.. manuprāt.. :)

Es arī uzskatu, ka jāpiedod ir sevī iekšā. Es nerakstītu.

Kamēr kontaktēsies ar šo cilvēku, tikmēr ar nespēsi tikt viņam pāri.

Man agrāk lielākais smagums bija no tā, ka nespēju sev piedot, ka tik bezperspektīvās attiecībās izniekots laiks... Domāju, kāpēc es sev tik ļoti darīju pāri, neaizedzama prom ātrāk?
Bijušajam piedevu visu krietni ātrāk... Sev vajadzēja vairāk laiku :)

Tu viņam uzrakstot panāksi tikai to, ka viņam sakāps galvā. Padomās, ka Tu joprojām nespēj viņu aizmirst, kaut ko jūti pret viņu un rezultātā piešķilsi uguni tam, ko vispār neesi plānojusi. Tā ir visai tradicionāla domāšana džekiem, kur nu vēl gadījumā, ja pagājuši jau pāris mēneši.

Iedomājies vienkārši pati- tev pēc šāda laika, ex uzrakstītu,ka atvainojas utt...Kā tu justos, ko domātu?
Ja man būtu šāda situācija un es saņemtu sms no ex, es nodomātu,ka viņš kaut ko no manis grib un,ka vsp ir jokains,ka saglabājis manu nr :D

Es nerakstītu. Nedomāju, ka aizsūtot SMS, Tev paliks vieglāk un pēkšņi visu būsi piedevusi. Tu pati sapratīsi, ka Tev vairs nesāp tad, kad vairs nesāpēs domājot vai ieraugot viņu.

Pēc tam kad uzrakstīsi sms tu iespējams jutīsies pat sliktāk.

Nu man nav pieredze ar piedošanu savam ex, bet bija cilvēks (radinieks), uz kuru bija lielas dusmas, sāpes, vilšanās un naids. Tas mani grauza un grauza. Ziemassvētki ir piedošanas laiks. Es aizgāju uz dievkalpojumu baznīcā, padomāju par to cilvēku, palaidu domas no sevis prom kosmosā, piedevu viņam sev iekšēji un no baznīcas izgāju ar vieglu sirdi. Jauno gadu sāku, neskatoties atpakaļ, un viss naids un dusmas ir izzuduši. Ieteikums autorei - palaid to cilvēku vaļā, piedod iekšēji sirdī un izmet no sevis visas negācijas. Tad arī vieglāk varēsi sākt jaunu dzīvi un jaunas attiecības.

Domaju uzrakstīt viņam sms.... un novēlēt visu to labāko, bet vai tas nebūtu muļķīgi? Varbūt vienkārši gribu pierādīt, ka esmu stipra? Es nezinu..
vai jus esat ta darījušas?varbūt tas uzreiz nomet smagumu?

Novēlot visu to labāko pēc strīda vai apvainošanās - tas ir stipruma pierādījums. Turēt aizvainojumu un nedarīt neko - vājums.
Meklēt izlīgumu ir grūti un varbūt arī šķiet pazemojoši, kā pielīšana. Bet to vajag darīt, it īpaši ja ir kārtējā sakašķēšanās par niekiem. It īpaši grūti ja ir aizdomas ka otrs var nepieņemt tavu izlīgumu.
Bet meklēt izlīgumu vajag, tas ir tā vērts.

Ar laiku jau cilvēks var iemācīties, dusmu emociju brīdī, turēt muti ciet, jo pēc tam daudz kas ir jānožēlo. Psiholoģiski nav labi turēt visu sevī, bet vēl sliktāk ir uzgāzt to otram virsū.
Izlādēt dusmas var arī savādāk, lai neviens neciestu.

Nu bet kāda starpība, ko padomās tas puisis? Kāda starpība, kas notiks tālāk ar attiecībām? Lepnums ir laba lieta, bet savu dvēseli sadīrāt arī nevajag... Ne visu ir iespējams piedot sevī. Man bija reiz situācija, ka es to vnk nespēju. Vienmēr varēju, bet vienā konkrētā situācijā - nevarēju. Jo vairāk domāju, jo vairāk grauza, jo vairāk centos nedomāt, jo vairāk grauza, skaļi teicu sev - esmu piedevusi un bla-bla-bla, bet jutu, ka meloju pati sev... Nu neko, aizgāju, satikos un pateicu acīs visu to, kas mani grauza. Izstāstīju tam cilvēkam visu no A līdz Z. Un man tiešām bija vienalga, ko viņš padomās un vai atvainosies... Parunājām, es piecēlos un aizgāju - man kļuva tiiiiiik viegli. Un tas noteikti bija labākais lēmums!

Tāpēc autore - esi godīga pret sevi. Ja vienīgais motīvs rakstīt sms ir tāds, ka tevi grauž iekšēji nelabas sajūtas, no kurām vēlies atbrīvoties, tad noteikti raksti vai pat labāk izrunājies aci pret aci. Taču, kā jau teicu, ja tas ir vienīgais motīvs.

Tam puisim nav nekādas daļas gar to, ka meitenei kaut kas grauž. Meitenei ir jātiek pašai ar sevi galā, neiesaistot tajā puisi.

nu paldies visiem par garajām un kodolīgajām atbildēm, laikam piekritīšu vairākumam, par to, ka man pašai ir jāatrod tā piedošana sevī un ne jau tas, ka viņš zinās, ka piedodu visu izmainīs, jo ja godīgi, tad NEKO VIŅAM NEESU PIEDEVUSI, PAT NE MAZĀKO DAĻIŅU un man vnk ir ļoti apbidna.
Protams gribētu, lai viss ir tik viegli kā uzrakstīt sms atbrīvot emocijas un viss ir okey atkal, bet tā nenotiks...
laikam esmu tāds cilvēks, kas neskatoties ne uz ko vēlās saglabāt labas attiecības, grauž tas ka tu atdevi tik daudz tam cilvēkam un attiecībām, bet beigās viņš pat nevar sasveicināties un ar kaunu aiziet garām!
bet vēl nesen bijām ģimene! cilvēks nespēj uzņemties atbildību par sevi!
Pati vēl nezinu kāds ir mans motīvs.. laikam parādīt, ka man viss ir okey.... it kā...
ja es būtu sastrādājusi ''ziepes'' un man cilvēks, ko mīlēju uzrakstītu, ka piedod man, es laikam justos daudz labāk (protams, ja pati justos vainīga) bet grūti teikt, neviens tā vēl nav darījis D jo laikam jau tā nenotiek.