Esmu ultraintelektuāla. Uzsākot mācības skolā, jau pēc pirmajām mācību nedēļām tiku pārcelta 3.klasē, jo bija pilnīgi skaidrs, ka ar mazajiem vienaudžiem, kuri, ieraugot matemātisku piemēru, kurš sarežģītāks par saskaitīšanu 20 apjomā, grūši pūta un nervozi šņaukāja snīpjus mammu rūpīgi izšūdinātajos kabatlakatiņos, man bija visai maz kopīga. Vēlāk piedzīvoju vēl vairākus lēkājienus pār klasēm, līdz beidzot sapratu, ka oficiālajai izglītības sistēmai esmu par labu un pievērsos pašapmācībai. Šajā laikā esmu progresējusi vidējam prātam grūti aptveramos straujumos. Saprotams, tik triviālas un apbružātas nodarbes kā regulāra grafika darbs, grašu pelnīšana un saskare ar ļaudīm parastajiem, nav man interesanta, tāpēc dienas vadu cēlā vientulībā, vien pa reizei ļaujot pasaulīgajiem vējiem apdvest manu dižciltīgo degunteli.
Visu diskusiju nelasīju, jo, tieši tāpat kā autors, neskatos ne pa lab`, ne pa kreis` un vienmēr palieku pie sava. Versiju par ļoti nelielo gudro sieviešcilvēku skaitu gan noraidu kā absolūti nederīgu un tādas parādīšanos un spītīgo aizstāvību skaidroju vienīgi ar to, ka autoram iespēju paberzēties rozā maigtunelī stingri liedz pat pašas dumjākās.