Ilgi domāju, vai rakstīt...
.. man ir sajūta, ka es sevi nobeigšu ar domām. Ir tik daudz jautājumu, ir tik maz atbilžu.. jo jautājumi ir galvā. Ir tik daudz domu.. kuras es nespēju apturēt, jo ar domām neko nevar izdarīt un no sevis aizbēgt nevar.. es saprotu, ka nespēju ar to visu tikt galā, bet arī nespēju to glabāt sevī. Visu laiku tiek atstāta vieta šaubām un no šaubām aug dēmoni galvā, un tie dēmoni vienkārši sagrauž mani no iekšpuses.
Vislabāk es jūtos naktī - kad esmu aizmigusi un varu nedomāt. Es vispār negribētu mosties.. nepamet sajūta, ka lābāk būtu, ja manis nebūtu...
..un es turpinu un turpinu mocīt sevi. Ir tūkstošiem jautājumu, kāpēc? Bet atbilžu nav. Kā ar to visu sadzīvot? Kā likt sev saprast, ka nekas jau īsti nenotiek.. kā atkal atgūt to pārliecību, to pašapziņu, kas bija agrāk? Kā saprast, ka rīkojies pareizi, ja galvā ir mudžeklis, nevis skaidra doma? un tad iestājas tukšums.. tāda tukšuma sajūta un bailes.. un tās atkal uzvar un es atkal raudu.. un es atkal moku sevi un viņu.. ar ko tas viss beigsies? man vienkārši vairs nav spēka.. nekam..