Pamazām zūd spēki

Manuprāt, neviens cilvēks nav pelnījis attiecībās justies draņķīgi :(
Pie nelabvēlīgiem apstākļiem un sajūtām attiecībās var pierast un uztvert to daļēji kā normu, jo cilvēks pēc dabas ir izturīgs...bet tas nav tā vērts...

No vienas puses ir normāli, ka vīrietis redz arī citas sievietes ne tikai Tevi, bet tas nav normāli, ka šī patika jau pārvēršas viņas apciemošanā, komunikācijā pēc darba utml.
Uzskatu, ka Tev jāatrod vīrietis, kurš Tevi novērtēs un pie citām neskries.

Iepriekš rakstīji, ka viņš apzinās, ko var pazaudēt (Tevi) un to nevēlas.
Šāda vīrieša rīcība apliecina pretējo, manuprāt.
Kā es rīkotos - ārstētu viņu ar to, ar ko viņš "saslima".
Iegādātu sev "vēstuļu" draugu, kurš man tikai "simpatizētu". Tad jau redzēs, kā viss tālāk attīstītos.
Bet man ir ugunīgs raksturs, vispirms daru, tad domāju, dzīvoju pēc principa "kā tu pret mani, tā es pret tevi", un sievišķīga padevība nav mans sabiedrotais, iespējams, tādēļ neesmu labākais padomdevējs.
Atceries tikai vienu, ka visas nelaimes, slimības un neveiksmes lielā mērā ir saistītas ar stresu, nerviem, pārdzīvojumiem. Vai patiešām šis cilvēks, kurš liek Tev tā justies un darīt sev pāri, ir tā vērts? Mīli sevi vairāk!

Šiet manuprāt arī ir jautājums, Cik ļoti Tu cieni SEVI? vai tiešam nemaz, ka ļauj sev šādi kāpt uz galvas? Ar varu nevienam mīļš nebūsi. Nemoci sevi. Saku no pieredzes, arī mocījos un domāju, ka varbūt pāries tā "simpātiju"'būšana... 3nedēļas šādi nomocījām kopā, pēc tam aizgāju... pēc nedēļas bija kopā (jau dzīvoja kopā) jau ar "kolēģi" izšķīrās gan pēc pāris mēnešiem ar viņu, bet nu mani šādas attiecības sabojāja... Tagad liekas, ka nevienam vīrietim nevar uzticēties utt.kaut arī daudz gadi pagājuši. Tāpēc silti iesaku Mīli un cieni pati sevi vairāk, un neļauj sevi šādi mocīt.

un nestāstiet man, ka var pastāvēt draudzība starp vīrieti un sievieti.

Var gan.

Samierinies un viss!
Es tādu jandāliņu uztaisītu viņam, ka maz neliekas.
Pēc tam pamestu.

Skumji. Ļoti skumji. Es nevaru ieteikt, kā tev rīkoties. Es zinu tikai to, kā tādā situācijā rīkotos es. Ja mans vīrs man pateiktu, ka viņam simpatizē kāda sieviete un viņš visu laiku meklē saziņas iespēju ar viņu, tad man jau tā būtu emocionālā krāpšana. Tas nozīmē, ka es nebūtu vienīgā sieviete viņa sirdī un jūtās. Tā ir kā staigāšana pa plānu ledu. Man būtu saspringti jādomā, ka pie katra mazākā kašķa viņš varētu aizskriet pie viņas, katra nokavēta piecminūte manā prātā jau uzburtu pretīgi erotisku ainu ar vīru un to otru sievieti. Es indētu sevi ar domām un vīrs mani nespētu pārliecināt par pretējo. Jo uzticība jau ir zudusi. Es arī zinu, ka tik ilgi mocītos, līdz pati nobeigtu visas labās jūtas sevī, kas man ir pret šo vīrieti un agrāk vai vēlāk mūsu attiecībām pienāktu gals. Es vienkārši esmu tāds cilvēks, es sāpīgi uztveru kaut mazāko nodevību un smagi iekšēji to pārdzīvoju. Es viegli uzticos cilvēkiem, bet uzticos tikai vienreiz.
Man ir kolēģis un ļoti labs draugs vīrietis. Mēs arī varam nopļurināt pa telefonu 2 stundas un čatot visu vakaru draugos. Vīrs ir mierīgs. Jo man NAV un nekad nebūs simpātijas pret kolēgi kā pret vīrieti. Manās acīs vīrs ir vienīgais vīrietis. Un viņš to zina.

Gudras meitenes aiziet pirmās, nevis gaida, kad viņš pateiks, ka viss cauri..
Tev nav mugurkauls vai kā?

Ja mans vīrs man pateiktu, ka viņam simpatizē kāda sieviete un viņš visu laiku meklē saziņas iespēju ar viņu, tad man jau tā būtu emocionālā krāpšana. Tas nozīmē, ka es nebūtu vienīgā sieviete viņa sirdī un jūtās.

yup.

Tu, protams, vari mēģināt atgūt sevi, bet - vai ar to arī vīrietim būsi pietiekoša? Tur sportot, nodoties meditācijai, jogai un uzsākt pati savu biznesu, lai kļūtu interesantāka, pašpietiekamāka.

Cita lieta, ja viņš būtu izteicies par viņu kā par draudzeni. To es saprastu un pieņemtu, piemēram, manam vīram var būt draudzenes. Bet simpātijas? Es piekrītu, ka tā ir emocionāla krāpšana, jo tātad viņš pastiprināti par šo sievieti domā. Vēl (!!!) nerīkojas, bet domā...

Šāda situācija man nebūtu pieņemama, jo īpaši, ja starp vīrieti un kolēģi ir savstarpējas simpātijas. Izskatās, ka vīrietis grib uzturēt attiecības ar abām.
Autore, jūtu līdz! :(

Skumji, ka viss tā izvērtās. Nu neko, vari gaidīt, kad vīrietim pāries simpātijas un aizraušanās, ja ļoti vēlies turpināt šīs attiecības, un tomēr laikam es tādas attiecības un mocības izbeigtu, ja mans vīrietis atzītos simpātijās pret citu. Es to vienkārši nespētu paciest. Kaut gan no otras puses, pašai ir bijušas simpātijas pret citiem attiecību laikā, bet tas parasti pāriet un es tās neattīstu nekādā veidā. Izskatās, ka tavējais ar šīm simpātijām tomēr vēlas kaut ko iesākt. Ja nevēlies zaudēt pēdējās pašcieņas paliekas, izbeidz šīs attiecības.

Arīdzan piekrītu par attiecību pārtraukšanu, kaut gan tas ir reti. Vēl mans ieteikums - nogaidi Z-sv - kā sanāks pavadīt laiku, kā tevi iepriecinās utml un tad izdarīt gala secinājumus.
Ja viss bēdīgi - es jaunajā gadā iesoļotu viena - lai sākas viss no gala, bez viņa. būs skumji, bet nu...

Izskatās, ka tavējais ar šīm simpātijām tomēr vēlas kaut ko iesākt.

Piekrītu šim.

Grūti jau katrai no mums paliek, iedomājoties sevi tavā situācijā. Tas ir ļoti grūti. It īpaši jau tāpēc, ka viss sliecas uz vienu iznākumu. Nezinu, ko tev lai saka, no savas pieredzes saprotu - ja jau cilvēks pie tā otra iet un tiecās, tad tur tādu treknu punktu pielikt būs grūti. It īpaši, ja tas viss aizsākās slepeni. Es tā esmu darījusi, nelepojos, bet tādos brīžos smadzenes nespēj funkcionēt normāli un cilvēks to vien dara kā krīt kārdinājumā un plivinās pa mākoņiem. Un jā, esmu teikusi, ka eju ar cilvēku izrunāties un pielikt punktu visam, bet nejau tā viss patiesībā notika. Piedod, ja esmu par skarbu.
Tev novēlu būt stiprai, patstāvīgai, nekādā veidā ne histēriskai un uzbrūkošai. Tavs vēsums un mierīgums var būt kā glābējs attiecībām, gadījumā, ja viņš vēl nav sapratis, ko īsti vēlas.

Tiešām skumji. Bet kā Tu zini, ka patiešām nav nekāda fiziskā krāpšana? Uzticēties tam, ka viņš jau nav no tiem... No pieredzes saku, ka uz to paļauties nevar! Ja jau viņš ir atzinies, ka tā ir viņa simpātija un tiekas ar viņu, tas, manuprāt, ir tikai laika jautājums, kad būs arī kas vairāk. Lai cik skumji tas nebūtu, Tu vairs viņu nesaisti, vai vairs nesaisti tik ļoti, lai Tu būtu viņa vienīgā. Un tad Tu vari censties kā gribi, bet tas neko nemainīs. Cieni sevi. Neļauj sev kāpt uz galvas. Pasaki, ka Tev tas nav pieņemami un gribi, lai viņš pārtrauc šo draudzību. Ja viņš to nerespektē, tad jautājumu vairs nav...

Ja risinājums nav šķiršanās? Un ja risinājums nav sevis mocīšana ar visām šīm šaubām un bailēm? Tad kāds ir risinājums?

Tad vienkārši samierinies un ļauj visam ritēt savu gaitu.

Šķiet tu vienkārši izbaudi procesu!

jāpiekrīt becky, izklausās pēc mazohisma tas viss... ja vien tavs vīrietis par notikušo pārdzīvotu tikpat ļoti kā tu!

Jā, zinu, ka moku sevi. Bet - tad pasakiet - kā to visu pieņemt, lai sevi nemocītu? Vienkārši akceptēt, ka vīrietim ir "draudzene", kas potenciāli var kļūt par "mīļāko"?