suns

Tavas mājas, tavi noteikumi – gribi uzaicināt arī sunīti, vai nē. +++

Mums ir atkal oträda situäcija.
Drauga vecäki tik loti miilee müsu kakji, ka prasa vienmer nemt liidzi braucot ciemos un tad grib lai tas tur paliek utt.
It kä loti jauki no vinu puses, ka mil müsu Kaki, bet es negribu, jo vinai tas ir liels stress.

Tavas mājas, tavi noteikumi – gribi uzaicināt arī sunīti, vai nē. Bet suņa saimniekam ir pienākums gādāt par to, lai suns netraucētu citiem. Šo daļu mazo suņu īpašniekiem mēdz aizmirst. Mīlu suņus, bet saprotu tavu draugu - izlaisti suņi & viņu „vecāki” ir reti kaitinoši (to pašu var teikt pa bērniem) .

Pajautā, vai Tu viņai arī uz visiem baļļukiem kā zīdainis tiki ņemts līdzi, vai tomēr bija reizes, kad atstāja mājās?

++++

zogvavere tavā piemērā neredzu pilnīgi neko, kas nebūtu ok :D Nez, kas notiks ar to bērnu, ja suns viņu nolaizīs? Es nekad, nekad neesmu piedzīvojusi situācijau (ne ar brāļa bērniem, kuriem mājās ir suns, ne ar draudzeņu bērniem un mīluļiem), ka kādam bērnam būtu piemetusies kāda kaite pēc suņa bučas. Es pirms tam pat nekad nebūtu iedomājusies, ka tā var būt problēma :D Arī tīri medicīniskā izpratnē neesmu dzirdējusi par kaut kādām infekcijām vai slimībām, kas rodas no suņa siekalām.. Tajā pašā laikā, cilvēka mute ir tikpat pilna ar baktērijām, bet no tā neviens nav saslimis.

Man pašai nav maza suņa, bet nevaru iedomāties, ka pariešana ik pa laikam vai buču došana bērniem (šis man vispār bija pārsteigums, ka kādam tas var likties kaut kā īpaši slikti) var būt par iemeslu tam, lai es atteiktu cilvēkam iespēju pie manis atnākt.

Es negribētu lai manam bērnam nak klāt kaut kādi mazi bezsmadzeju suņi, reti kuram mazajam sunim ir prāts un saprašana par to ko drīkst un ko nē.

Nu bet suns ir suns. Ja ir pilna māja ar bērniem - nekādā gadījumā!

Es esmu sunu cilveeks,miilu sunus utt,bet domaaju ,ka dziivniekus vispaar noteikti ir riskanti nemt uz lielaam balleem ,kur troksnis,daudz cilveeku uttKaa saka-nervi var neiztureet .
Manaa dziivee bija loti nepatiikams gadijums-bijaam ciemos pie maz paziisatamiem cilveekiem Latvijaa,man kleepii ieseedaas mazais saimnieku suniitis,es gribeeju vinu noglaudiit,sapratu ,ka grib draudzeeties,un peeksni suns dusmiigs leca man virsuu-veel tagad atceros...paspeeju saglaabt savu seju,viss beidzaas labi...viirs tikai nobriiniijaas,ka visi gimenes locekli uz to mieriigi noskatijaas!
Esmu vienmeer bijusi uzmaniiga ar svesiem suniem,bet no sii briiza,vareetu teikt -esmu pa gabalu...

Un vispār vēl gribēju saprast, kāpēc autore ļāva savam draugam to mammai teikt? Tas, lūk, ir tiešām nesmalkjūtīgi, manuprāt. Tu zini, ka tavai mammai draugs nepatīk, kā būtu labāk? Ja meita normāli parunā ar mammu, pasaka, ka šoreiz varbūt pamēģināsim bez suņa, utt. vai draugs (kurš tā jau nepatīk - tas taču ieber sāli tieši brūcē) paziņo, ka bez suņa...

Es negribētu, lai suns laiza manu bērnu. Mans suns dažkārt nolaiza, bet tas ir MANS, nevis SVEŠS.
Un kur traumatisma risks? Cik tur vajag ne tā pieskarties, ne tā ieķerties, īpaši tādā vecumā, kad bērns rāpo, visur lien..

Man liekas, ja cilvēkam kuram ir suns, vai kādreiz ir bijusi saskarsme ar tiem, atļauj doties ciemos ar četrkājaino draugu. Man pašai ir mopsis, un nesaskatu tur neko briesmīgu, ja suns laiza bērniem seju. Ja bērnam patīk, tad kāpēc neiepazīties ar kādu jaunu draugu?

Kaut arī man patīk suņi, īsti neatbalstu to līdzi ņemšanu ciemos. Man īsti nepatīk, ja kāds ņem līdzi savu suni ciemos pat tad, ja ir supermazs un kluss,

++

Hone - piemērs. Bērns rāpo pa grīdu, suns arī uz grīdas loģiski. Laiza bērnam muti, kā šiss pakustas, tad aiziet kaut kur, atkal laiza muti. Man jau liekas ka nav ok? Ja pirms tam ārā citas suņu kakas ostīja. Nu nez.

Vispār nesaprotu, kā pieaudzis cilvēks var tik muļķīgi uzvesties. Nu mammu, es domāju.
Ja nevar, tad nevar.

Es arī negribētu savās mājās redzēt kādu suni. Vispār neesmu suņu cilvēks, tā līšana virsū un laizīšana mani pilnīgi tracina. Ir manai mammai tāds mazais suns. Kad pie dabas dzīvojamies, tad, protams, ir līdzi, bet sajūsmu es nespēju izrādīt.

Es mīlu kaķus.

Nu bet suns ir suns. Ja ir pilna māja ar bērniem - nekādā gadījumā!

Es ļoti labi saprotu Tavu mammu, viņai sunītis ir liels mīlulis un prieks. Un noteikti viena no vietām, kur viņa neiedomājas un negaida aizspriedumus ir viņas meitas dzīves vieta.

Piekrītu šim. Man pašai nav maza suņa, bet nevaru iedomāties, ka pariešana ik pa laikam vai buču došana bērniem (šis man vispār bija pārsteigums, ka kādam tas var likties kaut kā īpaši slikti) var būt par iemeslu tam, lai es atteiktu cilvēkam iespēju pie manis atnākt. Ja es tiešām no malas paskatos uz šo situāciju, ņemto vērā to, ko teici par mammas un drauga attiecībām, tad tas vairāk izskatās pēc spīta (no mammas puses) un vēlmes iezāģēt (no drauga puses). Es dēļ šiem argumentiem nekad neuzstādītu mammai ultimātu - vai nu bez suņa, vai nenāc.. Īpaši ņemot vērā to, ka suns neko TĀDU nedara..

mazie suņi arī ir viskvankšķīgākie un nav apsaucami vispār

Suņiem arī ir raksturi. Manējais ir miera mika ne rej, ne mīļojās ar svešiem, perfekts suns un mīlulis. No bērniem bēg pa gabalu, izņemot krustdēlu.

zogvavere, es Tavā vietā ar mammu mīļi parunātu. Pastāstītu situāciju kas un kapēc. Lai mamma nejūtas slikti un pa Ziemassvētkiem citā dienā aizbrauktu ciemos pie viņas ar kārumu viņas mīlulim.

tie mazie suņuki taču kā mūžīgi bērniņi... par viņiem ir jārūpējas tāpat kā par bērniem.

tieši tāpēc mazie suņi arī ir viskvankšķīgākie un nav apsaucami vispār, kā arī raksta zogvavere par mammas suni. Tā arī izklausās, ka, diemžēl, savā lielajā mīlestībā viņa suņuku ir izlutinājusi. Bet saimniekam ir jābūt spējīgam suni apsaukt no liekas riešanas, uzmākšanās bērnam utml. Ja vēl tādu par visām varītēm vēlas ņemt ciemos... Nē, tas nav pieņemami.
Ar mammu varētu parunāties, ka sunītis ir mazliet vairāk jāpaaudzina, lai nepārvērš ciemošanos par balagānu un uzmanības pievēršanu tikai sunim.
Tu jautāji -

Kā varu izvēlēties starp vecākiem un draugu/bērnu?

Tāpat kā Tava mamma var izvēlēties nedoties ciemos pie tuviem cilvēkiem, ja līdzi neļauj ņemt suni. Nu acīmredzot. Pajautā, vai Tu viņai arī uz visiem baļļukiem kā zīdainis tiki ņemts līdzi, vai tomēr bija reizes, kad atstāja mājās?

VIT@ - daļēji piekrītu. bet es jau arī nedzīvoju viena, man ir sava ģimene. Kā varu izvēlēties starp vecākiem un draugu/bērnu?

par ceļošanu, mēs reizēm ņemam līdzi, bet tad meklējam viesnīcas kur drīkst ar suni uzturēties. Ir arī ceļojumi, kur neņemam līdzi, tad suns tiek aizdots jeb iedots krustdēlam un viņa ģimenei, kas ļoti mīl mūsu pūkaini un kuriem nav pretenzijas un ir vēlme rūpēties par mūsu sunīti, kamēr esam projām. Vienu mājās atstāt es nevaru iedomāties, kaut vai arī tad, ja ir kāds kas atnāk un izved.. tie mazie suņuki taču kā mūžīgi bērniņi... par viņiem ir jārūpējas tāpat kā par bērniem.

vecāki it īpaši pēc darba brauc pakaļ sunim, izved ārā un tad piemēram brauc uz dz.d.

Mēs daram tieši tāpat, jo dzīvniekam ir savi iešanas laiki ārā. Tā nav lelle, kurai nevajaga uz tualeti un kura var gaidīt.
Es ļoti labi saprotu Tavu mammu, viņai sunītis ir liels mīlulis un prieks. Un noteikti viena no vietām, kur viņa neiedomājas un negaida aizspriedumus ir viņas meitas dzīves vieta.

Nav suns jāņem visur līdzi. Ir daudz cilvēku, kas ir alerģiski pret dzīvnieku spalvām. Es arī iebilstu pret dzīvnieka vešanu manās mājās.