Gribas kaut kur izlikt

Salasījos, cik te visām striktas nostājas par kāzām un, ka ja neprec, tad jāpamet...nabaga vīrieši
Es laikam vēl neesmu tik tālu tikusi, lai kāzas man būtu dzīves jēga un statusi būtu tik svarīgi, lai ceptos par to.

Nu, es savu draugu nostādīju fakta priekšā, ka, tad, kad mēs varēsim sākt dzīvot kopā, mēs attiecībās būsim jau trīs gadus. Teicu, ka gaidīšu maksimums divus gadus. Būsim jau piecus gadus attiecībās... Man pietiekami, lai saprastu vai gribu precēt. Ja varētu, jau tagad gribētu. :D

Salasījos, cik te visām striktas nostājas par kāzām un, ka ja neprec, tad jāpamet...nabaga vīrieši :D
Es laikam vēl neesmu tik tālu tikusi, lai kāzas man būtu dzīves jēga un statusi būtu tik svarīgi, lai ceptos par to.

Man agrāk arī likās, ka laulības un kāzas nav vajadzīgas. Kaut kā draudzējāmies un nelikās tik svarīgi tas viss. Bet, kad tuvojās gadi 25 un sākās domas par ģimeni, bērniem, kopīgu dzīvesvietu, tad jau likās, ka vajag apprecēties. Nogaidīju bildinājumu diezgan ilgi, 8 gadus. Gribēju, lai tā ir vīrieša iniciatīva. Zinu, ka ottreiz es tik ilgi vairs negaidītu, jo ar šīs dienas acīm un izveidojušos pašaapziņu, tā man liktos, kā necieņa pret mani. Uzskatu, ka, 5-6 gadi ir tā robeža, kad vai nu ir , vai nav.
Manuprāt, iemesli, tam, ka nebildina var būt ļoti daudz. Es noteikti runātu ar vīrieti par nākotni.
Un vispār man šķiet, ka sevis cienošas un pašpārliecinātas sievietes apprec vienmēr daudz ātrāk. Jo par pārējām vīrietim šķiet, ka tāpat jau viņa nekur nemuks, neatradīs citu utt. Bet, ja vīrietis apzinās, ka var pazaudēt un to nevēlas, apzinoties, ka tomēr ir gatavs pavadīt visu mūžu ar šo sievieti, tad lieki nedomā.

Kaut gan mans vīrs nekad nav teicis, cik svarīga viņam ir laulība, tagad pēc kāzām, viņš atzinās, ka tas ir mainījis visu un es to pilnībā jūtu no viņa ikdienā, gan vārdos, gan darbos, gan sajūtās. Nekad nebūtu domājusi, ka tik ļoti vīrietis var mainīties pēc kāzām un cik patiesībā savādākas sajūtas var būt, cik ļoti tas viss var satuvināt. Līdz šim biju laulības nozīmi vairāk asociējusi tomēr ar reliģisko un juridisko pusi, bet tagad es saprotu, ka tas ir kas daudz daudz vairāk.

Izrunājieties un lai izdodas nonākt pie pozitīva risinājuma :)

Tas ir dīvaini, ka tik daudzas kāzu balles pasludina kā vienīgo iemeslu kāpēc daudzas grib precēties!Atklāšu noslēpumu, esmu no tām unikālajām , kam tādas lielas balles nemaz negribās un man tas viss noteikti nebūs burziņš cieminiekiem, bet gan intīmspasākums mums ! Man būtu kauns, ja pēc 10 nodzīvotiem gadiem, patiesībā pat pēc 5 gadiem būtu skumīgi, ja vīrietis neizrādītu kaut kādu žestu, ka vēlas mani precēt. Un var jau deklamēt, cik ļoti tas ir banāli un ka kāzas nav attiecību pamats.. Protams, nesaiet jau tikai ar domu par kāzām, bet gan mīlestības vārdā (tā vajadzētu būt) , taču būt mūžīgās draudzenes lomā, tas ir vairāk vai mazāk žests ''atstāju sev iespēju vieglāk pacelt asti un aiziet prom '' .

Ir svarīgi runāt ar vīrieti.
Es jau attiecību sākumā uzsvēru to, ka man laulības ir svarīgas, ir svarīgi būt sievai un tikai pēc tam mātei.

Mans mīļotais pēc bildināšanas atklāja, ka esot bijis ļoti uztraucies par atraidījumu, lai gan pirms tam bijām ļoti daudz par to runājuši un manu nostāju, jūtas zināja.

Es pilnīgi piekrītu Selīnai!

Gabriele, vienīgi līdz galam tiec skaidrībā, vai ar vīrieti gribi precēties, tāpēc, ka ar viņu gribi kopīgu ģimeni un kopā novecot (jo to tā kā nekur neizlasīju... :| ), vai tāpēc, ka apkārtējie spiež un domā, ka tā vajag.

Par iemesliem. No vienas puses, Tu arī pati neesi izrādījusi lielu ieinteresētību, no šādām sarunām izvairoties. Iedomājies, kā tas viņam var izskatīties no malas? - ka arī Tu tam vēl neesi gatava un nemaz nevēlies.
Ja reiz viņš tomēr ir gana izsmeļoši par to runājis, vienīgais vēl apspriežamais moments - ko un cik daudz viņš dara, lai tie dzīves apstākļi sakārtotos, t.i., būtu labvēlīgi plāniem par kāzām.

Un, nobeigumā, tādu notikumu vienkārši nevar neplānot, tāpēc atmet pati savas muļķīgās domas, ka tā būs runāšana pirms laika. Tikai runājot jūs sapratīsiet, vai vēlaties lielas vai intīmas svinības, cik tas varētu izmaksāt un respektīvi - cik abiem jāsāk domāt/krāt, lai tas notiktu! Kāzas nenotiks pašas par sevi un neviens jūsu vietā tās nesarīkos - tāpēc abiem jābūt iniciatoriem gan sarunās, gan laicīgā plānošanā.

Es īsti nesapratu. Autore grib precēties, jo viņai ir svarīgi, ko apkārtējie padomās? Vai tomēr grib precēties, lai mūžu nodzīvotu ar savu vīrieti? Piekrītu tam, ka laulība ilgst visu mūžu (ideālajā variantā) un pie tās ir nemitīgi jāstrādā. Nekas ar balto kleitu un balli nebeidzas, tas ir tikai sākums. Es apprecējos ātri, tikai tāpēc, ka zināju un jutu, ka šis ir tas vīrietis, ar kuru kopā gribu mazbērnus auklēt. Un apprecējāmies tikai tāpēc, ka arī viņš to zināja un juta. Un man ir pie kreisajiem sāniem, ko par mani domā apkārtējie. Ne jau viņiem mana dzīve jādzīvo.

Es saprotu.. Man arī pēc pieciem gadiem būtu sāpīgi dzīvot bez tāda zolīda attiecību statusa.. Protams, cosmo neko daudz nelīdzēs..ir jārunā ar draugu!
Tomēr bērnu plānošanā sievietes gadiem ir loma..gaidīt 15 gadus arī ir muļķīgi...

Mūsdienās vispār jauna mode ievazājusies:
Ātri precēties ir kauns (tu domā tikai par ballīti, priekš kam tas vajadzīgs, tas nav pa īstam), bet ātri pie bērna tiks (lielākoties netīšām iekrītot) - tas taču forši :)

Gabriele piedomā pie tā cik patiesībā svarīgs ir apkārtējo viedoklis un domas. Varbūt tad vairs nebūs tik daudz jādomā arī par tām precībām, jo ko Tev pašai izmainītu tas, ka jūs apprecētos? Jo man no malas izklausās skaisti, ka Tavs vīrietis grib, lai kāzas ir skaistas nevis vienkāršs process apkārtējo spiediena rezultātā.



Mani bildināja pēc pusgada kopā būšanas, kas ne tikai man likās par agru. Tā kā šobrīd man liekas, ka man līdz precībām kā līdz Ķīnai! Lai neiznāk kā teica Libra Liekas, ka gribas precēties, bet aizmirstas, ka mērķis nav tikai balle vien.
Man svarīgi būtu būt precētai tad, kad sāktu plānot ģimeni.

Es neradīšu bērnu no vīrieša ,kurš nevēlas mani precēt ,tā ka tādā ziņā ir svarīgi.

Man vajag sievas un vīra statusu, gribu viņu par vīru, gribu būt sieva, gribu savu jauno ģimeni (jā, es uzskatu, ka ģimene ir tikai apprecoties. pirms precībām - piegulētāji, draudziņi), gribu kopīgu uzvārdu, gribu plānot bērnus un ar piegulētāju man bērnu nebūs.

++++

Man sievas statuss ir svarīgs. Ilgāk par 3-4 gadiem negaidīšu.
Man vajag sievas un vīra statusu, gribu viņu par vīru, gribu būt sieva, gribu savu jauno ģimeni (jā, es uzskatu, ka ģimene ir tikai apprecoties. pirms precībām - piegulētāji, draudziņi), gribu kopīgu uzvārdu, gribu plānot bērnus un ar piegulētāju man bērnu nebūs.

Fascinē, kādas vīriešu domu ekspertes ir šejienes sievietes. Noteiks gan to, kāpēc neprec, gan to, cik vajadzīga vai nevajadzīga ir neprecētā.

Es pēc 5 kopābūšanas gadiem tikai sāku domāt, ka ar šo vīrieti varētu arī kādreiz apprecēties. Reāli tiku bildināta mazliet vairāk kā gadu pēc brīža, kad sapratu, ka precēties tiešām gribētu.
Reizēm cilvēki mazliet jauc - grib kāzas vai laulību. Liekas, ka gribas precēties, bet aizmirstas, ka mērķis nav tikai balle vien.

Mani bildināja pēc pusotra gada attiecībās, bet skaidrs, ka tas notiks, bija jau pēc gada. Arī vīrs ir teicis, ka kāzām īsti neredzot jēgu, bet es jau attiecību pašā sākumā teicu, ka ilgi negaidīšu. Ja vīrietis mani neredz kā sievu, tad palikt bezperspektīvās attiecībās nevēlos (tad es runāju vispārīgi, ne konkrēti par mums). Nolēmis mani bildināt, viņš sākumā uzzināja, vai es vēlos viņu sev par vīru. Vēlāk es uzzināju, ka nesaņemdams manu atbildi uzreiz, viņš nobijās, domādams, ka viss bijis tikai sarunas, lai gan man tajā brīdī bija vienkārši šoks, es neko nepateicu, vēlāk nospriedu, ka viss tāpat ir skaidrs. Secinājums - vīrieši nav ekstrasensi, viņiem ir jāzin, ka sievietei tas ir vajadzīgs un viņa to vēlas, ka pēc bildinājuma viņi saņems pozitīvu atbildi. Puišiem laikam nav nekā briesmīgāka par atraidīšanu, arī ja nodzīvoti 10 gadi kopā. Tāpēc jārunā :)

arieta, es tieši tā arī izdarīju. 10 gadi man priekš sevis bija tāds nospraustais termiņš. Pēc tiem nesekoja bildinājums un izšķīros no viņa.

Mēs ar nu jau vīru kopā bijām 7 gadus un tad apprecējāmies, kopā dzīvojām kādus 4. Bet bildināt viņš nebildināja, jo mēs ļoti bieži par šo runājām un vienkārši sapratām, ka gribam sarakstīties.

Tā kā esmu precējusies, bet neesmu bildināta.. :D

kas ir tie argumenti, kāpēc cilvēki precas?
vai lai "nodrošinātu" otras pusītes uzticību un to, ka nevar tik viegli aiziet prom, tjipo, piesiet klāt?
nezinu.

pirms vēl ar draugu bijām kopā kā pāris, bet gan vienkārši draugi, viņš teica, ka vēl neesot saticis sievieti, kuru būtu vērts precēt. Bet mani tagad sauc par sieviņu un dažreiz savā uzvārdā D.kundze. :) laikam jau tomēr esmu tā vērta. :)
Esam kopā salīdzinoši neilgi, lai runātu par kkādiem bildinājumiem un kāzām... pēc 2-3 gadiem varētu gaidīt, ka vai nu attiecības būs tikpat harmoniskas, ka abiem to gribēsies apliecināt ar papīru vai arī iet katram savu caļu...bet man pašas kāzas nav tik ļoti svarīgas. Attieksme vienam pret otru jau no tā nemainās. Ja tuvinieki grib apmeklēt ceremonijas un balles, lai precas paši.

Mani bildināja īsi pirms 5 gadu jubilejas.
Runāt par kāzām bijām runājuši daudz un es jau tad zināju viņa nostāju, ka viņš nebildinās mani līdz tam brīdim,kad uzreiz jau nevarēsim nākošajā dienā sākt plānot kāzas.
Savu bildinājumu sagaidīju, kāzas sākām plānot uzreiz un nākošgad arī apprecēsimies :) Tā kā varbūt arī Tavs vīrietis Tevi nebildina tāpēc, ka reāli vēl nav iespējas apprecēties.

ir redzēti gadījumi:

1) Pāris nodzīvo kopā 20 gadus un tā arī plāno dzīvo tālāk kopā, bet vīrietis nebildina, sieviete samierinājās, viss it kā ok, bet viņai tāpar gribas būt sieviņai. Nav laimīga līdz galam;
2) Pāris nodzīvo kopā 10 gadus, kopīgs bērns, vīrietis nebildina. Tad aiziet prom un nākamo draudzenei apprec pēc pāris mēnešu attiecībām;
3) pāris nodzīvo kopā 10 gadus, ir jau pāris bērniņi, tad savam priekam apprecas.

Tā kā mēs nevaram zināt, kurš gadījums būs tev.

Bildinājuma neesamība jums liktu pamest savu vīrieti, atmest roku kopdzīvei un meklēt kādu, kas gatavs gredzenu pirkstā uzmaukt? Tāda ir sievietes sūtība - tikt apprecētai? :-O :-/
Mēs esam kopā vairāk, kā 6 gadus, ir bērni, bet par precēšanos nedomāju, bildināta esmu, atbildi joprojām neesmu devusi! Zinu, ka ar šo vīrieti esmu gatava nodzīvot visu savu dzīvi, bet precēties īsti nevēlos, vienkārši nevēlos un viss - bez izskaidrojuma un zemtekstiem!