Gribas kaut kur izlikt

Mani bildināja pēc pusotra gada attiecībās, bet skaidrs, ka tas notiks, bija jau pēc gada. Arī vīrs ir teicis, ka kāzām īsti neredzot jēgu, bet es jau attiecību pašā sākumā teicu, ka ilgi negaidīšu. Ja vīrietis mani neredz kā sievu, tad palikt bezperspektīvās attiecībās nevēlos (tad es runāju vispārīgi, ne konkrēti par mums). Nolēmis mani bildināt, viņš sākumā uzzināja, vai es vēlos viņu sev par vīru. Vēlāk es uzzināju, ka nesaņemdams manu atbildi uzreiz, viņš nobijās, domādams, ka viss bijis tikai sarunas, lai gan man tajā brīdī bija vienkārši šoks, es neko nepateicu, vēlāk nospriedu, ka viss tāpat ir skaidrs. Secinājums - vīrieši nav ekstrasensi, viņiem ir jāzin, ka sievietei tas ir vajadzīgs un viņa to vēlas, ka pēc bildinājuma viņi saņems pozitīvu atbildi. Puišiem laikam nav nekā briesmīgāka par atraidīšanu, arī ja nodzīvoti 10 gadi kopā. Tāpēc jārunā :)

Fascinē, kādas vīriešu domu ekspertes ir šejienes sievietes. Noteiks gan to, kāpēc neprec, gan to, cik vajadzīga vai nevajadzīga ir neprecētā.

Es pēc 5 kopābūšanas gadiem tikai sāku domāt, ka ar šo vīrieti varētu arī kādreiz apprecēties. Reāli tiku bildināta mazliet vairāk kā gadu pēc brīža, kad sapratu, ka precēties tiešām gribētu.
Reizēm cilvēki mazliet jauc - grib kāzas vai laulību. Liekas, ka gribas precēties, bet aizmirstas, ka mērķis nav tikai balle vien.

Man sievas statuss ir svarīgs. Ilgāk par 3-4 gadiem negaidīšu.
Man vajag sievas un vīra statusu, gribu viņu par vīru, gribu būt sieva, gribu savu jauno ģimeni (jā, es uzskatu, ka ģimene ir tikai apprecoties. pirms precībām - piegulētāji, draudziņi), gribu kopīgu uzvārdu, gribu plānot bērnus un ar piegulētāju man bērnu nebūs.

Es neradīšu bērnu no vīrieša ,kurš nevēlas mani precēt ,tā ka tādā ziņā ir svarīgi.

Man vajag sievas un vīra statusu, gribu viņu par vīru, gribu būt sieva, gribu savu jauno ģimeni (jā, es uzskatu, ka ģimene ir tikai apprecoties. pirms precībām - piegulētāji, draudziņi), gribu kopīgu uzvārdu, gribu plānot bērnus un ar piegulētāju man bērnu nebūs.

++++

Gabriele piedomā pie tā cik patiesībā svarīgs ir apkārtējo viedoklis un domas. Varbūt tad vairs nebūs tik daudz jādomā arī par tām precībām, jo ko Tev pašai izmainītu tas, ka jūs apprecētos? Jo man no malas izklausās skaisti, ka Tavs vīrietis grib, lai kāzas ir skaistas nevis vienkāršs process apkārtējo spiediena rezultātā.



Mani bildināja pēc pusgada kopā būšanas, kas ne tikai man likās par agru. Tā kā šobrīd man liekas, ka man līdz precībām kā līdz Ķīnai! Lai neiznāk kā teica Libra Liekas, ka gribas precēties, bet aizmirstas, ka mērķis nav tikai balle vien.
Man svarīgi būtu būt precētai tad, kad sāktu plānot ģimeni.

Mūsdienās vispār jauna mode ievazājusies:
Ātri precēties ir kauns (tu domā tikai par ballīti, priekš kam tas vajadzīgs, tas nav pa īstam), bet ātri pie bērna tiks (lielākoties netīšām iekrītot) - tas taču forši :)

Es saprotu.. Man arī pēc pieciem gadiem būtu sāpīgi dzīvot bez tāda zolīda attiecību statusa.. Protams, cosmo neko daudz nelīdzēs..ir jārunā ar draugu!
Tomēr bērnu plānošanā sievietes gadiem ir loma..gaidīt 15 gadus arī ir muļķīgi...

Es īsti nesapratu. Autore grib precēties, jo viņai ir svarīgi, ko apkārtējie padomās? Vai tomēr grib precēties, lai mūžu nodzīvotu ar savu vīrieti? Piekrītu tam, ka laulība ilgst visu mūžu (ideālajā variantā) un pie tās ir nemitīgi jāstrādā. Nekas ar balto kleitu un balli nebeidzas, tas ir tikai sākums. Es apprecējos ātri, tikai tāpēc, ka zināju un jutu, ka šis ir tas vīrietis, ar kuru kopā gribu mazbērnus auklēt. Un apprecējāmies tikai tāpēc, ka arī viņš to zināja un juta. Un man ir pie kreisajiem sāniem, ko par mani domā apkārtējie. Ne jau viņiem mana dzīve jādzīvo.

Es pilnīgi piekrītu Selīnai!

Gabriele, vienīgi līdz galam tiec skaidrībā, vai ar vīrieti gribi precēties, tāpēc, ka ar viņu gribi kopīgu ģimeni un kopā novecot (jo to tā kā nekur neizlasīju... :| ), vai tāpēc, ka apkārtējie spiež un domā, ka tā vajag.

Par iemesliem. No vienas puses, Tu arī pati neesi izrādījusi lielu ieinteresētību, no šādām sarunām izvairoties. Iedomājies, kā tas viņam var izskatīties no malas? - ka arī Tu tam vēl neesi gatava un nemaz nevēlies.
Ja reiz viņš tomēr ir gana izsmeļoši par to runājis, vienīgais vēl apspriežamais moments - ko un cik daudz viņš dara, lai tie dzīves apstākļi sakārtotos, t.i., būtu labvēlīgi plāniem par kāzām.

Un, nobeigumā, tādu notikumu vienkārši nevar neplānot, tāpēc atmet pati savas muļķīgās domas, ka tā būs runāšana pirms laika. Tikai runājot jūs sapratīsiet, vai vēlaties lielas vai intīmas svinības, cik tas varētu izmaksāt un respektīvi - cik abiem jāsāk domāt/krāt, lai tas notiktu! Kāzas nenotiks pašas par sevi un neviens jūsu vietā tās nesarīkos - tāpēc abiem jābūt iniciatoriem gan sarunās, gan laicīgā plānošanā.

Ir svarīgi runāt ar vīrieti.
Es jau attiecību sākumā uzsvēru to, ka man laulības ir svarīgas, ir svarīgi būt sievai un tikai pēc tam mātei.

Mans mīļotais pēc bildināšanas atklāja, ka esot bijis ļoti uztraucies par atraidījumu, lai gan pirms tam bijām ļoti daudz par to runājuši un manu nostāju, jūtas zināja.

Tas ir dīvaini, ka tik daudzas kāzu balles pasludina kā vienīgo iemeslu kāpēc daudzas grib precēties!Atklāšu noslēpumu, esmu no tām unikālajām , kam tādas lielas balles nemaz negribās un man tas viss noteikti nebūs burziņš cieminiekiem, bet gan intīmspasākums mums ! Man būtu kauns, ja pēc 10 nodzīvotiem gadiem, patiesībā pat pēc 5 gadiem būtu skumīgi, ja vīrietis neizrādītu kaut kādu žestu, ka vēlas mani precēt. Un var jau deklamēt, cik ļoti tas ir banāli un ka kāzas nav attiecību pamats.. Protams, nesaiet jau tikai ar domu par kāzām, bet gan mīlestības vārdā (tā vajadzētu būt) , taču būt mūžīgās draudzenes lomā, tas ir vairāk vai mazāk žests ''atstāju sev iespēju vieglāk pacelt asti un aiziet prom '' .

Man agrāk arī likās, ka laulības un kāzas nav vajadzīgas. Kaut kā draudzējāmies un nelikās tik svarīgi tas viss. Bet, kad tuvojās gadi 25 un sākās domas par ģimeni, bērniem, kopīgu dzīvesvietu, tad jau likās, ka vajag apprecēties. Nogaidīju bildinājumu diezgan ilgi, 8 gadus. Gribēju, lai tā ir vīrieša iniciatīva. Zinu, ka ottreiz es tik ilgi vairs negaidītu, jo ar šīs dienas acīm un izveidojušos pašaapziņu, tā man liktos, kā necieņa pret mani. Uzskatu, ka, 5-6 gadi ir tā robeža, kad vai nu ir , vai nav.
Manuprāt, iemesli, tam, ka nebildina var būt ļoti daudz. Es noteikti runātu ar vīrieti par nākotni.
Un vispār man šķiet, ka sevis cienošas un pašpārliecinātas sievietes apprec vienmēr daudz ātrāk. Jo par pārējām vīrietim šķiet, ka tāpat jau viņa nekur nemuks, neatradīs citu utt. Bet, ja vīrietis apzinās, ka var pazaudēt un to nevēlas, apzinoties, ka tomēr ir gatavs pavadīt visu mūžu ar šo sievieti, tad lieki nedomā.

Kaut gan mans vīrs nekad nav teicis, cik svarīga viņam ir laulība, tagad pēc kāzām, viņš atzinās, ka tas ir mainījis visu un es to pilnībā jūtu no viņa ikdienā, gan vārdos, gan darbos, gan sajūtās. Nekad nebūtu domājusi, ka tik ļoti vīrietis var mainīties pēc kāzām un cik patiesībā savādākas sajūtas var būt, cik ļoti tas viss var satuvināt. Līdz šim biju laulības nozīmi vairāk asociējusi tomēr ar reliģisko un juridisko pusi, bet tagad es saprotu, ka tas ir kas daudz daudz vairāk.

Izrunājieties un lai izdodas nonākt pie pozitīva risinājuma :)

Salasījos, cik te visām striktas nostājas par kāzām un, ka ja neprec, tad jāpamet...nabaga vīrieši :D
Es laikam vēl neesmu tik tālu tikusi, lai kāzas man būtu dzīves jēga un statusi būtu tik svarīgi, lai ceptos par to.

Salasījos, cik te visām striktas nostājas par kāzām un, ka ja neprec, tad jāpamet...nabaga vīrieši
Es laikam vēl neesmu tik tālu tikusi, lai kāzas man būtu dzīves jēga un statusi būtu tik svarīgi, lai ceptos par to.

Nu, es savu draugu nostādīju fakta priekšā, ka, tad, kad mēs varēsim sākt dzīvot kopā, mēs attiecībās būsim jau trīs gadus. Teicu, ka gaidīšu maksimums divus gadus. Būsim jau piecus gadus attiecībās... Man pietiekami, lai saprastu vai gribu precēt. Ja varētu, jau tagad gribētu. :D

Nezinu kurai te kāzas ir dzīves jēga.. manuprāt, te lielākajai daļai ģimene (klasiskajā izpratnē, nevis mūsdienu pakropļotajā) ir dzīves jēga.

Nezinu kurai te kāzas ir dzīves jēga.. manuprāt, te lielākajai daļai ģimene (klasiskajā izpratnē, nevis mūsdienu pakropļotajā) ir dzīves jēga.

Pilnībā piekrītu. Tikpat labi var teikt, ka skolu nevajag pabeigt, ka karjeru nevajag veidot, ka bērnus nevajag dzemdēt, jo savādāk tā ir mūsu vienīgā dzīves jēga :D

Mans draugs arī kāzas uzskata par nejēdzīgu pasākumu, kaut dzērumā pāris reizes ir teicis, ja to darīsim, tad tikai nevienam nezinot. Es nesaspringstu un tāpēc nekādus termiņus nelieku.
Smieklīgi, ka sabiedrībā sauc par sievu :) Tad iesmeju - kas es Tev par sievu?! :D Mīļi tā :)

Nezinu kurai te kāzas ir dzīves jēga.. manuprāt, te lielākajai daļai ģimene (klasiskajā izpratnē, nevis mūsdienu pakropļotajā) ir dzīves jēga.

Es arī lieku klāt šiem vārdiem plusiņus..

Manuprāt, paārmetumi par kāzu gribēšanu ir nevietā.. Gluži tāpat kā tiek respektēts fakts, ka viens no partneriem negrib ēst gaļu (piemērs) ... Jāciena arī 2.cilvēka vēlme dibināt ģimeni.. Ja cilvēks to nevēlas, tad vajag atrast tādu indivīdu, kam tas nav svarīgi...

Lai pilnībā iepazītu otras puses labās un sliktās īpašības kopdzīvē jānodzīvo 2 gadi (randiņu periods neskaitās) un pēc tam jau var saprast - gribas precēties vai nē ar šo cilvēku.
Protams ir cilvēki zināmi, kuri uzskata, ka nav jāsteidzas un ka grib lielo balli un krāj tai naudu.
Manuprāt, laulības ir loģisks attiecību turpinājums pec 2-3 kopā nodzīvotiem gadiem, pati ilgāk negaidītu, jo nav 20-25 gadi vairs.
Esmu no tām, kurām nav vajadziga kāzu balle un tradicionālās izdarības.
Kāzu diena ir intīms pasākums manā uztvere.
Man pietiktu ar sareģistrēšanos un romantisku kāzu ceļojumu.

Bildinājuma neesamība jums liktu pamest savu vīrieti, atmest roku kopdzīvei un meklēt kādu, kas gatavs gredzenu pirkstā uzmaukt? Tāda ir sievietes sūtība - tikt apprecētai?

Par šī uzskata daudzo piekritēju skaitu cosmo jau labu laiku brīnos. Kas gan tās par jūtām, kuras tik racionāli var izslēgt gadījumā, kad nav izpildīts nospraustais plāns?

Pašas pieredze. Pazīstami bijām labu laiku pirms attiecību sākšanas un, nevienam negaidot, šī pazīšanās pārauga par kaut ko citu. Sākot dzīvot kopā uzreiz izrunājām nākotnes skatījumu un izrādījās arī viņam šķita, ka laulāties-nelaulāties atšķirības nav, es turpretī apskaidroju, kur to redzu, taču tas nemaina mūsu attiecības. Tā kā neko negaidīju, tomēr pēc kāda laika sekoja bildinājums, lai gan līdz oficiālai attiecību noformēšanai pagāja vēl pāris gadi. Pa to starpu vecāka mani vecāka gadagājuma radinieki jau arī reizēm purpināja, vai tad precēties nedomājot. Neko viņiem neskaidroju, tikai teicu, ka mani apmierina situācija kāda tā ir.

Tā kā - katras attiecības ir citādākas. Galvenais, manuprāt, runāt, par to ko jūti un vēlies, bez prasībām, ultimātiem un mājieniem caur puķēm, bet tā, lai otram nav jāmin un jāmēģina saprast no pusvārda, lai cik tas romantiski šķistu.