Ā, atcerējos reizi, kad biju uz Izraidītajiem otro reizi, bet draudzene pirmo. Viņai blakus sēdēja pārītis, kas pārrunāja turpmāko, teica priekšā notikumus. Nu tik necienīgi pret blakussedētāju ne tikai no runāšanas principa kā tāda.
Joki bija smieklīgi vietām, bet kontekstā traģiski, atklāj ko citu, tāpēc 80% gadījumu smieties par tiem ir neētiski.
Man smieklīgi likās tad, kad Rešetina komiskais tēls tika stiepts, un tad, kad abi ar Andžānu sāka doties ceļā - Andžāna izteikumi, kur nebija vēl traģiskais konteksts. Tātad maksimums 2-3x.
Bet, kur sāk uz tāfeles zīmēt, kur viņa brālis ir miris, ka tas ir nomiris 3x un nekādi nav dzīvs, vajadzētu saprast, ka caur "joku" parādīts varoņa tēla traģiskais pofigisms, ceļa šķietamais un skaudrais bezjēdzīgums un īsta drauga entuziasms - un par to ir jāsmejas?
Smieties, kad aktieris pasaka lamuvārdu, vienkārši episki, tie pat nav joki, jo atspoguļo varoņa nokaitēto naidu, sāpes, ar kādām tas lamā savu mirušo māti un uzbrūk vecam cilvēkam.
Grāveļa līķa apgānīšanas epizodē es nesapratu, kāda viela aizpilda smējēju galvaskausu.