Vientuļās/ Attiecībās

1. Katru dienu...? Neeju pa ielu un visu laiku nerunāju ar draugu.
2. Nē.
3. Jā. Zemapziņa.
4. Jā, absolūti normāli, tāpat kā sievietēm ir savi ideālie puišeļi.
5. Nekādas, dzīvoju sev.

2) *puišeļi , jo uzmanības izrādīšana bija domāta ne tikai no vīriešiem, kas Tev arī simpatizē, bet vispār uzmanība no pretējā dzimuma :D

4)*ar nopietnas attiecības domāts- dziļas jūtas, sieviete ne tikai kā "lelle" blakus, bet izveidojas kopīgas intereses, cilvēki īpaši satuvinās un vēlas pavadīt dzīvi kopā vienmēr, ne tikai uz brīdi

1. Nē
2. Nē
3. Jā
4.
5. Neesmu viena, nevaru atbildēt.

1) Esmu viena jau pailgu laiku... Un katru dienu izjūtu vientulību :( Īpaši vakaros un brīvdienās. Pa darbadienām tā nē, tad ir darbs un citas lietas prātā.

2) Nē, bieži neuzrunā svešinieki. Varbūt reizi mēnesī...

3) Īsti neticu. Esmu pa ielu gājusi gan kā nelaimes čupiņa, gan saposusies un pašpārliecināta, gan vienkārša, gan da je jebkāda. Visos savos izskatos, visos savos emocionālajos stāvokļos. Vīrieši uz ielas nav skrējuši pakaļ. Kaut arī esmu pēc tiem saucamajiem modeles standartiem. Mums vienkārši nav tāda kultūra.

4) Jā, tas gan, vīriešiem ir ļoti augstas prasības pret sievietes izksatu.

5) Mokoši... man ir smagi, ja godīgi :( Protams ir brīži, kad jūtos labi. Bet tā pa lielam... sāp sirds

1) Nē
2) Dažreiz bezkaunīgi puišeļi izsaka kādu piezīmi, bet tā nē, iepazīties nopietni vīrieši uz ielas ar mani nenāk.
3) Dažkārt
4) Nē, nedomāju, ka tas ir normāli. Bieži vien, izvēloties pēc konkrētiem vizuālajiem parametriem var palaist garām cilvēku, ar kuru emocionāli būtu labāk.
5) Izmisuma pilni mirkļi tie noteikti nebija, protu dzīvot arī viena (es vispār tāda vienpate), bet nu, protams, labāk ir attiecībās.

1. Nē
2. Uz ielas nē, bet sociālajos tīklos bieži kāds uzrunā vai izsaka komplimentus.
3. Jā
4. Nezinu. Man apkārt esošie puiši daudz vairāk vērtē meitenes attieksmi, nevis meklē konkrētas matu krāsas īpašnieci ar tādu un tādu krūšu izmēru. Neliekas īsti nopietni meklēt otru cilvēku, vadoties tikai pēc ārējā tēla.
5. Neesmu viena, bet, kad biju - laime un brīvība!

Iepraukšos ar savu jautājumu, tās, kas jūtas labi vienas, kā jūs to panākat?
Man nekādi tas neizdodas. Un cenšos es ne pa jokam :)

1) Šobrīd neesmu viena, bet arī svešiniekiem to nezinot, nav tā, ka kāds uzraksta. Kad biju viena, tad gan. Varbūt vīrieši to jūt, ka aizņemta.

2) Nop. Ir tādi kas lūr un smaida, bet klāt nenāk.

3) Es ticu, ka katrs cilvēks kaut ko izstaro, bet tas vairāk būtu atkarīgs no garastāvokļa, pēc kura arī mainās sejas vaibsti. Bet, ka uzvelkot augstpapēdenes es jutīšos savādāk noskaņota un man tagad nāks kāds klāt - nē. To, ka jūtos labi, iestāstu es sev.

4) Normāli tas ir, katram ir savs izsapņotais ideāls. Taču, runājot ar vairākiem puišiem, tomēr izkristalizējas 2 grupas - pupu un dibenu. Jeb tie, kas man ir piecirtuši, arī tagadējais ir dibenu grupiņā un ne jau tāpēc, ka es būtu kāds dēlis, nē. Kad uzdevu jautājumu, ja man būtu dvīņu māsa ar tādu pašu pakaļu, bet lielākiem pupiem, teica, ka vienalga kādi pupi.
Bet tie kas apzināti meklē 90-60-90 blondiem matiem, garām kājām, tiem nav pilns rublis.

5) Neesmu viena, bet laikā, kad biju, drīzāk teiktu, ka bija atelpas laiks, sākumā sāpīgs ( jo pēc šķiršanās ), bet pēc tam izbaudīju un veltīju laiku sev.

kordelia - Kā centies? :) Galvenais, man liekas, aizstāt ar kaut ko pietiekami piesātinātu - teiksim, katrās brīvdienās izdomāt darīt ko vēl nepiedzīvotu, izgaršot, jaunus, neordinārus ēdienus ar draugiem, lekt ar katapultu, braukt helikopteri? :D Tas ja nav vairs tas "sāpīgais" moments pēc šķiršanās. Ja vēl ir tas "sāpīgais" gribas raudāt un sāp, tad vajag to periodu izdzīvot, izsāpēt, izraudāt, tad arī iedzeršana vai depresīva gulšņāšana nebūtu nekas nosodāms, manuprāt!

1) Ir bijuši periodi, kad biju viena un nebija intereses ne no manas puses, ne no vīriešu.
2) Var būt 0 uzmanības pusgadu, tad pusgadu pastiprināta uzmanība.
3) Neticu. Pārsvarā izsaka komplimentus un aicina uz randiņiem, kad esmu ļoti nikna. :D
4) Katram ir savs ideālais tēls, ar laiku atkrīt visi sabiedrības uzspiestie stereotipi ( 90/60/90 u.t.t. )un paliek dažas būtiskas iezīmes, kuras ir saistošas. Kā Freshmaker pieminēja - dupšu/pupu kārotāji. Gara/maza un gaišmate/tumšmate arī bieži figurē kā izvēles faktors.
5) Esmu precēta, bet kad biju vientuļa to uztveru ļoti pozitīvi, jo vienmēr ir bijis daudz hobiju un nav bijis laika garlaikoties.

Kerija, tieši tā arī cenšos, kā saki. Aizpildu laiku ar visādām foršām aktivitātēm, draugiem, hobijiem, pasākumiem, sevis lutināšanu, pašattīstības lietām. Bet tas nelīdz. Nu aizeju uz to kino, nu forša filma, popkorns, viss čikiniekā, bet tāpat pēc tam tāpat dodies mājās raudādama.

1)Ik pa laikam, bet grūti tā izšķirt, jo arī ar vīriešiem, kuriem patīku uzturu draudzīgas attiecības. Ir, protams, arī klusuma brīži. Teiktu kā 50:50

2)Nē :(

3) Daļēji ticu, bet no otras puses, kad sataisos, jūtos superskaista, pievilcīga un visādi citādi super un dodos "medībās", man tā pat bieži nepievērš papildus uzmanību, lai arī iekšēji jūtos super. Vakara beigās, protams, garastāvoklis vairs nav tik super :D
Nekas nemainās arī tad, ja par visu ir pie vienas vietas.

4) Cik novērots, nav konkrēti parametri, bet preferences - mazas/lielas krūtis/dibens, slaida/ar iesu utt., bet no tām mēdz atkāpties, ja meitene ir super. Virspusējiem totālajiem parametru vīriešiem noteikti ir daudz grūtāk un stipri šaubos, ka atrsto lelli spēs noturēt vai būt ar tādu laimīgs.

5) Dažbrīd liekas, ka varu gāzt kalnus un ir labi, kā ir, bet uznāk izmisuma brīži, kad vienkārši gribās apskāvienu, ierušināties blakus un izbaudīt otra cilvēka tuvumu. Un tā lēkāju starp emocijām.

Kordelia, varbūt jo ejot uz kino, ceri sastapt sapņu princi, nevis izbaudi filmu, jo tiešām patīk un visu laiku prātā sēž vai nu "Kāpēc pagātnē neizdevās tā un šitā? " Varbūt, ja pašai tik grūti, ka pārāk bieži jāraud, jādusmojās uz sevi un visu pasauli vajag speciālista palīdzību-psihologu? Dažreiz palīdz ;)

1) Gadās

2)Ļoti reti

3)Ticu gan, ka mūsu domas ietekmē to, kā izskatamies, to simbolizē stāja, žesti, sejas izteiksme. Bet to, ka vīrietis noteikti uzsāks sarunu ar simpātisku sievieti, nedomāju. Iespējams, viņš ir aizņemts :)

4)Piekrītu, ka tādi nebeidz meklēt, bieži vien nenovērtē dotās iespējas un ir pilnīgi babņiki. Taču mums meitenēm arī patīk pasapņot par savu sapņu princi

5) Visu laiku ir tās svārstības, taču vairāk sliecos uz brīvību, laimi, neviens tevi nekontrolē, neterorizē, beidzot ir brīvāks laiks, un gribās pat iet uz darbu, jo nav vairs kam veltīt laiku. Esi pati par sevi, sevis noteicēja. Lai gan šobrīd esmu attiecībās :)

4. katrai sievietei ir iedomu draugs , kurš vienmēr un visos apstākļos būs perfekts un nekad nerīkosies , kā šis cūka :D :D , laikam jau puišiem ir tieši tāpat :D

1) Nē ( vienmēr ir kāds rezerves variants bijis uz, kuru var sievišķīgi izpausties)

2) Nav īpaši raksturīgs mūsu mentalitātei. Mēdz gadīties, ka kāds cenšas pakoķetēt, bet tie vairāk tādi puspazīstami kadri.

3) Ticu, ka sieviete ir tā, kas raida pirmā signālu, ka viņai var tuvoties vai otrādi. Ja vīrietis nav pilnīgs dunduks, tad parasti viņi to jūt un attiecīgi rīkojas. Pucējos priekš sevis, ne priekš garāmgājējiem.

4) Apkārtējo vīriešu vidū neesmu novērojusi, ka visi stingri sekotu kaut kādiem nosacījumiem par vizuālo. Citas prioritātes.

5) Sen tā nav bijis. Cik atceros, tad draņķīgākais bija, ja šādas nereizes ietrāpījās uz svētkiem, tad kaut kā pastiprināti to vientulību sajūt.

1. Nē.
2. Bieži nav, bet ir bijušas reizes.
3. Domas ietekmē mūs un mūsu attieksmi.
4. Jā, ir normāli. Katram cilvēkam ir savi standarti un ja tiem neatbilsti tā nav liela problēma.
5. Neesmu viena, bet kad biju, jutos labi.

4. katrai sievietei ir iedomu draugs , kurš vienmēr un visos apstākļos būs perfekts un nekad nerīkosies , kā šis cūka , laikam jau puišiem ir tieši tāpat

++++ :D

1)Tu bieži esi situācijā, kad esi viena un neviens vīrietis konkrētajā brīdī neinteresējas par Tevi?
Pārsteidzošā kārtā - nē. Bet varbūt es esmu iedomīga un nolasu mājienus nepareizi. Katrā ziņā, vienmēr ir kāds, kas tiešā veidā mēģina piecirst nu jau gadus divus vismaz.

2)Tevi bieži uz ielas uzrunā, izsaka komplimentu vai kā citādi pēkšņi nepazīstami vīrieši/ puišeļi izrāda uzmanību?
Nav ikdiena, bet gadās. Ārzemēs gadās biežāk nekā Latvijā, bet vēl pirms pāris dienām bija tāds gadījums arī tepat.

3)Vai ticat, ka domas un tas kā galvā sevi vērtējam izejot no mājas, ietekmē to kā izskatamies (pieejamas vai nepieejamas vīrietim, tādas, kas vēlas kontaktēties vai izstaro tādu "nenāc man klāt!" ) Vai neticat, ka kaut ko izstaro, ka citi sajūt to mūsu iekšējo sajūtu un tam nav nozīmes? Ja sieviete šķiet simpātiska un ir pamanīta, tad viņu vīrietis jebkurā gadījumā centīsies uzrunāt?
Es zinu tikai to, ka tad, kad man pašai ir down periods, es īsti nemanu, vai kāds man pievērš uzmanību vai nē. Bet ir bijušas reizes, kad esmu bijusi ļoti pašpārliecināta un ar sevi apmierināta un tas tiešām, laikam, kaut kā ir ietekmējis apkārtējo izturēšanos pret mani.

4)Vai tas ir normāli, ka daudziem puišiem mūsdienās ir kaut kādi konkrēti parametri : "Tādām acīm, tādu vidukli, matiem tādā krāsā, tādu dupsi, tādām krūtīm..." Vai šādi izvēloties sievieti, jeb lelli sev blakus, šiem diviem cilvēkiem varētu būt arī nopietnas attiecības? Vai domājat, ka visticamāk tādi vīrieši nebeidz meklēt, jo vienmēr atrodas kāda, šķiet, skaistāka, ideālāka?
Es, ja godīgi, ar tādiem vīriešiem neesmu saskārusies. Ir, protams, neveiksmīgas attiecības bijušas, arī tādas, kurās tieku visu laiku mudināta mainīties (dari tā, velc to, ej tur), bet tur drīzāk bija variants, ka vīrietis nezināja, ko pats grib.

5)Un... Kā Tu aprakstītu savas sajūtas, esot vienai? Mokoši, izmisuma pilni brīži, vai drīzāk kā - brīvība, laime, jauni apvāršņi, kas pēkšņi ,šķiet, paverās tieši vienai esot?


Es biju viena un jutos vientuļa pirms gadiem trīs. Šobrīd es jūtos vienādi, neatkarīgi no otras pusītes esamības. Ne pēc kā vairs neilgojos un neko negaidu, bet es arī neesmu, kā teikt, noslēgusies vai emocionāli nepieņemama. Manas emocijas raisās citā plaknē. Nemokos.

hm man tie jautājumi rosināja pārdomas par to vīriešu uzmanību. nu esam mēs ziemeļnieki un ne vīriešiem ir drosme nākt klāt un uzrunāt visādās publiskās vietās, ne man to vajag.
ja arī būtu pēc skata baigā konča, man traucētu, ja tas būtu signāls, ka vajag ar mani iepazīties un mani nomedīt :) kā aizbraucot uz dienvidvalstīm, divas dienas šķiet forši, tik daudz uzmanības, tik daudz komplimentu, vēlāk jau sēž.