reikernacija

Ticu.

es ari sava zina reizem domaju taa, jo piedzivojam smagas likstas tas norada ka esam epriekseejaa dzivee kkaut ko sliktu darijusas, bet nu cik zinu ari ja r iepriekseeja dzive bijusi to neatceras. :) kaut kaada zinaa ticu visiem likteniem :)

Tā ir tik plaša tēma.... bet jā, piekrītu. Un arī ne pa velti šķiet, ka tikko iepazīts cilvēks jau ir pazīstams. Un skaidri redzams, ka dažu cilvēku dvēseles ir vecākas par citām.. :)

man rodas reizeem interese j cilveks mirst vai vina dveesele vel kaadu laiku ari lidinas apkaart un redz tuvinekus?

par so visu iedomaajos sakaraa ar sev zudusiem tuviniekiem un ari zoliituudi ::)

Arī ticu. Neviens man neiegalvos, ka gaļa un kauli spēj just emocijas.
Esmu lasījusi, ka aizgājējs uz zemes paliek 7 dienas. Katram esot savs liktenis, viens kļūstot par sargenģeli, bieži vien kādam no sev tuviem cilvēkiem. Viens reinkarnējas, bieži vien savā ģimenē. Citam kāds cits darbiņš tiek piešķirts.

Nezinu, kādreiz būtu teikusi Jā, noteikti. Bet tagad šādos jautājumos planēju nenoteiksmē. Kaut kā, jo vairak par to domā, jo mazāk saproti.

Bet, kad atkal uznāk tā šauba par šo iespēju, tad pat viena intervija var visu mainīt. Kad teiksim Pēteris Kļava runā, man vairs nav šaubu, man šķiet jā, tā noteikti ir, kā viņš stāsta.

Bet es laikam īsti nesaistu reinkarnāciju ar likteni, jo liktenim gluži neticu, ticu, ka mēs paši dzīvi veidojam.

Principā arī par karmu galvu daudz nelaužu, jo piekrītu viedoklim, ka Rietumi karmu ir modernizējuši un piesauc pie katra nieka, kaut gan primāri būtu jātiek galā ar esošās dzīves rīcībām un sekām, un tikai tad jālūkojas tālāk.

Reizēm tās visas šķiet skaistas pasakas, reizēm gribās ticēt, reizēm ari izdodas.

Neticu. Valodnieki ar netic.

Kādreiz aizdomāties lika T.Lobsanga Rampas grāmatas, bet tā uz visiem 100%nenoticēju.

Jā, jo pēc kāda cilvēka satikšanas sākās periods, kurā redzēju sapņus, kuros es biju citā laikā, citā vietā un citā ķermenī. Redzēju šī cilvēka dzīvi ar daudziem faktiem kā vārds, vīra vārds, vecuma starpība, bērnu skaits un dzimums, dažādus notikumus iz viņas dzīves, nodarbošanās. Vārdu sakot, faktu bija pietiekoši daudz, lai es varētu šos cilvēkus atrast (tas bija Latvijā, iepriekšējā gadsimta sākumā). Visi nosapņotie fakti apstiprinājās, protams, nevaru pārbaudīt tos notikumus, kas tika sapņoti tāpat vien - bez faktiem. Bet ar to, ko uzzināju, man pietika, lai saprastu, ka tāpat vien jau šie sapņi nebija. Un ziniet, vasarā aizbraucu vienatnē uz to pilsētu, no kurienes viņa nāca un uz blakus esošo ciematiņu.. un uzgāju tur ezeru, kuru uzreiz atpazinu no sava sapņa. Tās sajūtas bija sirreālas.

reinkarnācija

reinkarnācija

+++


Gribētos jau ticēt.
Bet var jau gadīties, ka piedzimsti kaut kur Āfrikā.

Kaut kā, jo vairak par to domā, jo mazāk saproti.

++
Man liekas, ir lietas, kuras priekš cilvēka saprašanas ir pārāk neaptveramas, lielas.
Pēc-nāves notikumi varētu būt viena no tām lietām.

man vienmēr ir bijis interesanti, kāpēc ir cilvēki, kas piedzimst bagāti, laimīgi un ir tādi saucamie bomži... Tad kaut kā esmu salikusi galvā to, ka tas ir sods no iepriekšējā dzīvē izdarītā. Jo kā savādāk to izskaidrot, es nezinu. Tāpēc, jā. ticu.

vasaras_beerns Manuprāt, jaundzimušais neizvēlas kādā ģimenē piedzimt. Un to nevar saistīt ar reinkarnāciju, drīzāk ar cilvēka spējām izsisties un nopelnīt.
Reinkarnācijai vairāk ticu nekā neticu. Pati bieži vien esmu saskārusies ar situāciju, kad kaut ko darot, kaut kur ejot vai kaut ko redzot, šķiet, ka tas jau reiz ir bijis. Varbūt tas nav saistībā ar reinkarnāciju, bet jebkurā gadījumā kaut kāda patiesība tajā visā ir. :)

Ticu, rekur piekrītu , pilnībā RedRed, arī mans viedoklis, ir šāds:

Un arī ne pa velti šķiet, ka tikko iepazīts cilvēks jau ir pazīstams. Un skaidri redzams, ka dažu cilvēku dvēseles ir vecākas par citām..

Pēdēja gada laikā, piedzīvojot ,ko neparastu un teiksim tā "soul-mate " principu, nevar to tā nodefinēt, kā tā dzīvē gadās. Nekas negadās un nenotiek, bez iemesla. Atkal cits , vai to mēs novērtējam. Savā dzīvē tā jau nesaprotos , tik patiesi un dziļi ar cilvēkiem, vienmēr esmu to vēlējusies, lai ,kāds mani pazītu vairāk nekā es pati sevi. Un no zila gaisa, iepazinu tādus cilvēkus, liekas, ka esmu ar viņiem tikusies iepriekšēja dzīvē.

nezinu, vairāk laikam ticu, nekā neticu.

bet par tiem dvēseles radiniekiem - nezinu, vai gribu to saistīt ar iepriekšējām dzīvēm, laii gan var jau būt, ka tā super exciting komunikācija veidojas tikai ar tiem, ar kuriem vajag nokārtot kādus pagātnes rēķinus, haha. :D
mani, cilvēku, kurš reti kad atrod sev kādu WOW soulmate, protams, vienmēr pārsteidz tās reizes, kad tas notiek. varbūt tāpēc arī gribas domāt, ka tas ir kas īpašs, jo notiek TIK reti.

Atvainojos, bet pilnīgs bullshits, nekam neticu. Domāju, ka tic savā ziņā vājie un tie, kuriem vienkārši bail, ka nekas neseko pēc nodzīvotās dzīves- bail no tukšuma. Bet ja gribās ticēt, ticiet- tas ir katra paša ziņā.

Ticu, ka katram šajā dzīvē ir jānovērtē kaut kas tāds, kas iepriekš netika novērtēts.

Ticu. Arī par dvēseļu vecumu, jo, ja nekļūdos, tad var uztaisīt tādu kā auras fotogrāfiju, kur parādās dvēseles un auras vecums. Jo jaunāka aura, jo cilvēks ir vairāk bērnišķīgs. Jo vecāka- cilvēks grib vairāk visu ko izzināt, iedziļināties.
Arī man bieži ir bijis, kad šķiet, ka noteiktā vietā, laikā esmu jau bijusi un visu piedzīvojusi. Ir cilvēki, ar kuriem ir sajūta, ka, jā, viņi ar mani jau kopā ir sen, sen.
Principā pat ļoti ticu visam šim, tas man laikam no filozofijas stundām un kolēģes, kas spēja diez gan daudz ko pastāstīt par šo visu.

Man liekas, ka es esmu bijusi nāriņa iepriekšējā dzīvē, jo dievinu peldēt :D nu vai arī zivs, varbūt kaut kāds ūdens mikrobs :D hahaha...

bet nē - neticu.... neticu... neticu... damn man ir riktīgs koka pauris :D faktus galdā vai arī viss ir bullshits :D