Vai jūs mīlat savus brāļus/māsas?

vienīgais bērns un esmu ar to apmierināta.

man ir pusmasa, it kaa dzili sirdi milu, bet nekad neesam bijusas tuvas. ir ari pusbralis no teeva puses kuru nepazistu esmu 2x dzive redzejusi pagaidaam vinam ap 6 palika, bet taak aa dzivo irijaa, entos gadus neesmu vinu iepazinusi.

Mīlu, beznosacījumu jūtas. Gājis ir visādi, bet tās izteiktās *radu plēšanās*, par kādām esmu dzirdējusi .. nekad nav bijušas saprotamas. Man māsa ir tuvākais ne tikai pēc asinsradniecības :)

Brālis ir gadu un 2 mēn. vecāks. Gājis ir visādi, esam bijušie labākie draugi un lielākie ienaidnieki, bet tāpat man viņš ir vienīgais un vismīļākais brālis. Pēdējos 2 gadus dzīvojam katrs savā valstī, bet tāpat mēdz pārsteigt mani ar mīļiem vārdiem un dāvanām! :) Uzskatu ,ka viņa meitenei būs ļoti paveicies!

Ir jaunāks brālis.

Ik pa brīdim strīdamies, kašķējamies utt, kā jau brālim ar māsu pienākas. Bet, protams, ka nozīmē man viņš ļoti, ļoti daudz, neskatoties uz neko!

Nu mēs ar brāli nekad neesam strīdējušies klasiskā izpratnē (būtu bijis dīvaini no manas puses :D ), katrs augām kā vienīgie bērni lielās vecuma starpības dēļ. Viņa ienākšana ģimenē manī daudz ko mainīja, īpaši vērtību skalu - tas bija svētīgi man kā nevaldāmai padamitniecei.

Protams, mīlu.. Tā ir īpaša saikne :)

Nāku no lielas ģimenes, no cik lielas - neteikšu. :p

Esmu jaunākā. Ar māsām ir perfektas attiecības, ar brāļiem..hmmm..kā kuru..vienu neesmu jau 7 gadus ne redzējusi, ne dzirdējusi, šad un tad aizdomājos kā viņam iet, bet ņemot vērā viņa pagātni, tad laikam labāk neko nezināt. Par vienu arī man ir nenormāls kauns bet citā jomā. Ar 2 man ir salīdzinoši mīļas attiecības, bet tomēr uz tādu neitrālo pusi, kādreiz daudz vairāk sazinājāmies. Ar parējiem neitrālas. Ar brāļu sievām daudz labākas attiecības nekā ar pašiem brāļiem. :)

Man ir vecāka māsa. Izjūtas ir visai dīvainas.. Sirds dziļumos ļoti mīlu un darītu priekš viņas visu, bet ikdienas dzīvē vienkārši esam pārāk dažādi cilvēki. Un, ja viņa nebūtu mana māsa, negribētu uzturēt ciešus kontaktus, jo vienkārši raksturi rīvējas. Bērnībā gan bijām labākās draudzenes.. bet daudz problēmu ģimenei bijis viņas dēļ.. laikam tāpēc tāds aizvainojums un īpaši nekontaktējamies..

līdzīgi kā Inky , arī man brālis stāsta daudz vairāk kā mammai, arī no manas puses ir tā chillā attieksme. Brālis ir 3, 5 gadus jaunāks.
Kad bijām mazāki, daudz strīdējāmies, plēsāmies, nu esam gatavi darīt jebko, lai tik aizstāvētu otru. Viens par otru esam gatavi celties un krist. :)

Ļoti, ļoti mīlu manu māsu. Nevaru dzīvot bez viņas.

Esmu vienīgais bērns un arī nekad neesmu ilgojusies pēc brāļa vai māsas.

Draudzīgas attiecības - brālis - 6 gadu starpība. Bērnībā gan bija kā bija ar visām pieskatīšanām un jautājumiem un neklausīšanām, bet tagad ok, runā ar mani vairāk kā ar mammu par nedarbiem, jo esmu "chillā" māsa, kas ļauj šo to iemalkot un uzpīpēt mājās (protams, nepārspīlējot), ko mamma īsti neļauj, bet par draudzenēm gan īsti neko nestāsta. Kad dzīvosim atsevišķi, visticamāk, kontakts pārtrūks :(

3 māsas ar lielu gadu starpību, protams, ka mīlu.

Ir brālis, kurš dzīvo citā pilsētā, katram sava dzīve, tāpēc nesanāk bieži satikties, bet attiecības ir ļoti labas un foršas, jokojamies, smejamies un tizlojamies. :)
Ir arī pusmāsa un pusbrālis, bet ar tiem attiecības ir diezgan vēsas, ja nu tik ar māsu ik pa laikam pačatojam un apciemojam jubilejās.

Ar brālēnu man ir attiecības vislabākās, viņš ir gluži kā es, tikai vīrieša veidolā, ļoti mīlu viņu un cenšamies abi pasargāt viens otru no visa. Jūtam, ja kādam kaut kas nav kārtībā. Mēs jau bijām runājuši- nebūtu piedzimuši kā radinieki, būtu precējušies, jo tiešām esam dvēseles brāļi! :)

Ir divi jaunāki brāļi... Nu, varētu teikt, ka ir neitrālas attiecības. Ar jaunāko gan mazliet tuvākas nekā ar otru.
Bet zinu, ka varu saņemt atbalstu jebkurā brīdī. :)

Man ir 17 gadus jaunāks brālis. Protams, ka mīlu viņu un ir reāli forši, ka viņš ir. Daudz ko kopā darām un jo lielāks viņš aug, jo interesantāk kļūst - man patīk, par kādu cilvēku viņš veidojas, lai gan ir vēl bērns. Ļoti patīk pavadīt laiku kopā.

Man ir divi brāļi. Abi vecāki par mani. Ar vienu 3 un ar otru 6 gadu starpība. Attiecības ir labas un vienkāršas. Vienmēr kad tiekamies pļāpājam par to kā mums iet un kas noticies. Sazvanāmies 1-2 x nedēļā. Tādas mazliet distancētas attiecības, bet labas. Tagad tik pasmejamies par to kā plēsāmies bērnībā. Bez brāļiem nevaru iedomāties dzīvi. Vai mīlu? Bez šaubām.

Man ir vecāks brālis. Mīlu viņu ļooti :) Protams, pakašķēties arī sanāk, bet tas viss vairāk uz humora nots, nespējam viens uz otru nemaz dusmoties. :D Nekādīgi nespēju iedomāties dzīvi bez viņa, jau no pašas bērnības mani sargāja un aizstāvēja kā jau lielais brālis :D Atceros, ka, ja kāds mani apsaukāja vai darīja pāri, tad pateicu brālim un viņš gāja noskaidrot, kas par lietu :D

Kā var nemīlēt savu māsu/brāli. Esmu vecākā ģimenē, ir mazāka māsa un mazāks brālis. Abi jaunāko klašu bērni. Kopā gan ar viņiem nedzīvoju, bet, kad apciemoju, labprāt klausos un dalos stāstos ar viņiem, un cik vien spēju, palīdzu.