Vai jūs mīlat savus brāļus/māsas?

Esmu vecākā no pieciem mammas bērniem, man ir 3 jaunāki pusbrāļi un viena pusmāsiņa, bet mūsu ģimenē to "pus" nav pieņemts lietot. Mīlu viņus visus kā pašas bērnus, jo dikti maziņi viņi vēl ir, lai būtu man draugi - 14, 6 un 4 gadi.

Man ir tikai pusbrālis, satiekamies ļoooti reti, nejūtu nekādas baigās jūtas... esam kā labi paziņas, taču nesazvanamies un tā... Jubilejās knapi apsveicam... :( Dzīvojām, tālu viens no otra visu laiku un tagad vēl tālāk, tāpēc arī nav izveidojies kontakts. Taču, lai gan gandrīz svešs cilvēks sanāk kaut kāda vietiņa sirdī viņam ir :D Un kad satiekamies varam sarunāties brīvi un tā, nav kā svešiniekiem, lai gan citreiz starp tikšanās reizēm ir pat gadi :(

Protams, ka mīlu. :) Agrāk gan šaaausmīgi negribēju, ka man būtu vēl brālis vai māsa. Tagad kad man slikts garastāvoklis, es labāk pajokotos ar mazo māsu, nekā ietu prasīt nopietni padomu mammai. Ar mammu ļoti grūti saprasties.

Esmu mazā māsa diviem brāļiem. Nekad neesmu vēlējusies būt vienīgais bērns,bērnība man ir bijusi tik jautra tieši tā dēļ,ka man ir brāļi. Ir visādi,bet mīlu tāpat.

Man ir patiesi žēl to cilvēku, kas ar lielo pārliecību saka ''Esmu vienīgais bērns un forši, ka tā!'' un nekad neizjutīs to māsu/brāļu mīlestību, kas, manuprāt, ir tik pat nozīmīga, cik vecāku mīlestība un pretējā dzimuma mīlestība. Ļoti mīlu savu vecāko brāli (2 gadu starpība) un jaunāko māsu (10 gadu starpība), viņi man ir pat tuvāki par vecākiem. Varam runāt par jebko, atklāt viens otram visas savas sāpes, atbalstīt lai vai kas, mēs esam tik ļoti līdzīgi domāšanā, ka saprotamies no pusvārda. Grūti iedomāties dzīvi, ja es būtu vienīgais bērns ģimenē.

mums, šķiet, lielākie kašķi (katru dienu), bija, kad vēl dzīvojām mājās, pie vecākiem, kad bija kaut kādi padsmit gadi. nu tas bija vāks, vienu brīdi man šķita, ka visu mūžu šitā plēsīsimies. es ciest nevarēju, ka viņš par mūziku uzskata 50cent, kamēr es breaking benjamin. izaudzināju. :D esmu metusi ar šķērēm no dusmām utml, bet tagad ir tā, ka superīgākas attiecības iedomāties nevaru - galvenais, ka viņš zina, ka var vērsties pie manis ar pēc padoma vai ar jebkādu lūgumu, tas šķiet pilnīgi pašsaprotami (un, manuprāt, tā tam vajadzētu būt, bet, ka redzams, ne visiem ir labas attiecības ar saviem radiniekiem).

Man ir trīs vecākas māsas, attiecības mums ir ļoti, ļoti labas, ik pa laikam uzrīkojam meiteņu vakarus ar vīnu filmām. Biežāk gan sanāk tikties ar katru atsevišķi, tad nu ar vienu es vairāk sportoju, ar otru - ballējos un trešo - runājam par visu un neko :)

Ir arī man jaunāki brāļi, pret viņiem man ir tāāāāda beznosacījuma mīlestība, lai gan, protams, sanāk pateikt kādu asāku vārdu, kad esmu nokaitināta :D Bet tas neatsver kopīgās nodarbes - spēlējam futbolu, viens no brāļiem man iemācīja zāģēt ar motorzāģi, par to esmu pateicīga :D

Ā jā, ir vēl viena mazā māsa - gandrīz 10 gadus jaunāka par mani, maza dāma, viņai tik
loti gribas zinat, kā man ar puišiem iet, tad nu es viņai stāstu, viņa dod man padomus (kādus nu viān var dot), bet dažreiz līdz ar to es lietas pamanu pavisam citā leņķī :)

Mīlu visu savu ģimeni, ļoti, ļoti. Priecājos, ka man tā ir liela, draudzīga (l)

Man ir jaunāka māsa. Gājis ir visādi dzīves laikā un mūsu raksturi ir pilnīgi pretstati, bet tāpat viņu ļoti mīlu. Tas drošvien iet instinktos, vienmēr aizstāvēt un atbalstīt.

Man nav asins radinieka brālis, bet ir brālis un nekad nešķirošu viņu kā savādāk.
Mūsu attiecības ir diezgan čomiskas , liku viņam mana klātbūtnē būt diezgan brīvam, lai saka ko galvenais domā un ,ja ir kas uz sirds, lai vēršas pie manis, vienmēr būšu viņam sargenģelis. divi- trīs gadi pagājuši būs, kad ar viņu iepazinos.

Bet principā , esmu vienīgais bērns ģimenē, izaugusi bez brāļiem un māsām. Gribēju vienmēr brāli/māsu vecāko, bet nekā.

Brālis tagadējais ir jaunāks par mani. Ļoti patiess, sirsnīgs un kautrīgs. Daudzkārt neapdomīgs, bet domāju gadi pie vainas. Maksimālismi spiežas arā, skatos dažkārt uz viņu un smaidu, redzot savus untumus pusaudžu gados :D. Vienmēr man prasa viedokli, padomu par attiecībam, skolas ziņā (jo tur mācijos), kulinārijā (kura viņam nepdevās), sportā (tik ,cik zināšanas man atļauj) sācis jau arī pikantās tēmas aiztikt, bet ar mani bez problēmam var runāt :D . Kā saka no sirds, bez sliedēm un rāmjiem.

Esmu lielā ģimenē jaunākais bērns. Neesmu gribējusi būt vienīgais bērns un ļoti patīk, ka esmu jaunākā.

Ir māsa, 4 gadus vecāka par mani.
Pirms diviem gadiem strīdējāmies tik traki, ka pat viena otru aiz matiem rāvām un ar nagiem skrāpējām. Šobrīd attiecības ar viņu ir uzlabojušās, jo kā saka ''nelaime vienmēr satuvina'', bet tik un tā nespēju viņu nosaukt par labāko draudzeni, jo, par cik, šī gada sākumā pārvācos, tiekamies aptuveni 2-3 reizes mēnesī un viņai daudz ko nestāstu. :-|

man ir pāris gadus jaunāks brālis. protams, katru dienu nečatojam un tiekamies arī reizēm ne biežāk kā 1x/mēn, bet attiecības ir ļoti labas. lai arī viņš ir jaunāks, bieži noliek mani pie vietas :D, jo mums ir diametrāli pretēji raksturi - viņš ir mierīgs un apdomīgs, es - pilnīgs pretstats. ļoti novērtēju to, ka man viņš ir.

Man ir divas māsas, esmu vidējā- ar jaunāko ļoti labas attiecības, lai gan tiekamies pa retam, ar vecāko neesmu runājusi jau vairāk par gadu- un neplānoju to darīt.

ir masa ar kuru 1x dzive esam tikusas, no teva pirmas laulibas.
Bralis-kopigi abi vecaki- tuvas attiecibas, loti. Gaidu, kad LV atgriezisies.

Nāku no ļooti lielas ģimenes, brāļu un māsu attiecības mums visiem ir lieliskas! Visas ballītes, svētki tiek svinēti kopā. Gandrīz visiem ir jau savas ģimenes, bet tas nemazina mūsu īpašo saikni.
Esmu dzīves lutināta, jo man viņi ir (l)!

Man ir jaunāks brālis. Strīdamies, kaitinam viens otru un muļķojamies nepārtraukti, kad tiekamies, bet par spīti tam , protams, ka mīlu viņu. Cerams, ka pēc gadiem būsim labāki draugi :D
Un ļooooooti priecājos, ka neesmu vienīgais bērns ģimenē.

man ir 7 gadus jaunaka masa. bija laiks, kad vinja man bija kaa skabarga dibenaa... bet pedejos 5 gadus esam loti tuvas un ar katru nakamo gadu satuvinamies vel vairak. vinja ir mans tuvaakais cilveks gimene, lai gan ar vecakiem attiecibas ari ir labas.

Jā, brāļi man ir mīļi, neskatoties uz visu. Sākumskolā atceros pat ar lepnumu, kā gāju ar vecākajiem brāļiem pie rokas :)

Tagad gan ciešāks kontakts ir tikai ar vienu no brāļiem, bet reizēm viņš pie glāzes vīna atzīstās, ka esmu viņam labākais draugs, tādās reizēs viss tiek piedots, arī bērnības dienas. :D :)

Es vienmēr biju tā sīkā, kaitinošā māsa, kurai nu tik ļoti gribējās iederēties foršajā brāļu/brālēnu/māsīcu kompānijā, jo tur taču Viss notika :D Tagad skatos uz savu jaunāko māsu, mums ir liela gadu starpība, 10 gadi, un arī redzu kā viņai gribās to kontaktu, kaut satiekamies ļoti reti.

Var nokaitināt līdz baltkvēlei reizēm kaut kāda viedokļu nesaskaņa, bet mīlestība pret ģimeni jau ir bez nosacījumiem.

Man ir 10gadus vecāks brālis. Mūsu attiecības ir tādas nu nekādas. Ir pārāk dažādi raksturi un uzskati par dzīvi, bet tomēr es viņu mīlu kā savu vienīgo brāli.

Man ir jaunāks brālis. Attiecības mums ir teorētiski labas, bet kontakta īsti nav, jo intereses atšķiras, bet šā vai tā, ļoti uztraucos par viņu. Un, ja es kādam no savas ģimenes gribētu dot nemirstību, tad tas būtu viņš. Un es pat nezinu, kāpēc. Ir kaut kāds instinkts viņu sargāt. :)