Vai jūs mīlat savus brāļus/māsas?

Jā.

Man ir 2 vecāki brāļi, ļoti mīlu viņus :) Attiecības mums ir tuvas, bieži sačatojamies, reizēm tiekamies, bieži pie vecākiem braucam kopā :) Nevaru iedomāties, ka viņu varētu manā dzīvē nebūt.

Esmu jaunākais bērns ģimenē. Ir divas vecākas māsas, vecākā ir 7 gadus vecāka, otra- 4 gadus vecāka. Attiecības ir ļoti labas.
Protams, bērnībā bija grūti, kāvāmies, it īpaši ar vecāko māsu, viena otrai pa muti devām utt. Ar vidējo attiecības vienmēr bijušas savādākas, vienmēr ir mācījusi, kritizējusi, bet tagad, kopš ir draugs, kurš viņai patīk, attiecības ir ļoti uzlabojušās.
Es priecājos, ka esmu jaunākais bērns. :) Vecāki gan nesen teica, ka, ja būtu zinājuši, ka būs tik grūti palaist dzīvē pēdējo bērnu, būtu domājuši par vairāk bērniem. :)

Ar brali uzmanibas trukumu masas del nejutam, paši gribejam braaliiti vai maasinu. Bet bija biskin vilsanaas,ka vairs tik biezi nevareejaam iet speeleeties ar kaiminu beerniem,jo maasa bija jaapieskata,kameer mamma pusdienas gatavo. Atceros vienu reizi, kad nu tiesaam apnika pieskatiit, sppeeleejaamies savaa nodabaa bez maasas, un mamma bija tik nikna,ka siikaa atskruuveeja balinaataaja pudeli un gandriiz iedzera to dranki :D :D bet mums riktiigi patika ruupeeties par maasinu, nest saldumus un auglus peec skolas :)

Man ir māsa,kad viņa piedzima es biju apvainojusies,bērnībā man bieži vien likās,ka vecāki mani apdala un māsu lutina.Mazliet jau tas tā arī bija.Daudz esam plēsušās.Ik pa laikam es mēdzu viņai ko ieteikt,šad tad bišķi pastrīdamies,pārsvarā tāpēc,ka neklausa un dara pāri mammai. Kopumā varu teikt,ka man māsa ir tuvākais cilvēks pasaulē,uzskatu,ka sākam kļūt par draudzenēm.Bieži prasa man padomus,lai pažēloju u.c. lietas. Pa lielam varu teikt paldies vecākiem par tik foršu māsu.Vienai būtu ne tik forši,tad patiešām būtu apdalīta. Domāju,ka laikam ejot mūsu atiecības paliks arvien labākas.

Vai jūs mīlat savus brāļus/māsas?

varbūt tas tā nav domāts, bet man atgādina jautājumu no bērnudārza laika :D
pilnīgs atmiņu dialogs galvā,
-tu mīli savu brāli?
-nē. bet, ja viņš nomirtu, es raudātu.
:D

bet par tēmu, protams, ģimene man ir pats galvenais.

Man ar māsu 9 ar pus gadu starpība.Esmu vecākais bērns ģimenē.Tas pa lielam ir mani veidojis.Vienmēr esmu uzņēmusies atbildību, rūpējusies ne tikai par māsu, par visiem.Tagad to tā tik ļoti neizceļu kā kādreiz.Man draugs arī ir vecākais bērns ģimenē un viņš ir tāds pats kā es.Vienmēr par visiem rūpējas. :)

Man ar brāli ir gandrīz 3 gadu starpība un attiecības ir nekādas. Mēs gan mēdzam par šo to ieņirgt kopā, bet tas ir reti, viņš vienkārši prot sabojāt attiecības. :)

TalisQualis_Protams,ka tas nebija tā domāts, bet zināmā mērā-varētu piekrist.:D
Diskusiju radīju,lai uzzinātu citu meiteņu attiecības ar saviem tuvākajiem.:)

Ir brālis, bet gadus 20 vecāks. Nekad nav bijušas labas attiecības, vienmēr esmu jutusi, ka traucēju viņam. Agrāk vēl sveicinājāmies, bet tagad pat to nē, un pat draudēja man. Bet domāju, ka tas nav gadu starpības dēļ, bet gan viņa raksturs, jo viņam ne ar vienu nav labas attiecības, tagad pat ar vecākiem knapi uztur kontaktus.

Tāpēc man kādreiz ir tāda balta skaudība skatoties kā citiem ir brālis/māsa, kā aiziet kaut kur kopā, parunājas, izpalīdz viens otram utt. Nav arī māsīcu vai brālēnu, un neviena cita rada, kas būtu kaut nedaudz manā vecumā. Vienmēr esmu vēlējusies, ka būtu māsa...

Kā var nemīlēt savu māsu/brāli. Esmu vecākā ģimenē, ir mazāka māsa un mazāks brālis. Abi jaunāko klašu bērni. Kopā gan ar viņiem nedzīvoju, bet, kad apciemoju, labprāt klausos un dalos stāstos ar viņiem, un cik vien spēju, palīdzu.

Man ir vecāks brālis. Mīlu viņu ļooti :) Protams, pakašķēties arī sanāk, bet tas viss vairāk uz humora nots, nespējam viens uz otru nemaz dusmoties. :D Nekādīgi nespēju iedomāties dzīvi bez viņa, jau no pašas bērnības mani sargāja un aizstāvēja kā jau lielais brālis :D Atceros, ka, ja kāds mani apsaukāja vai darīja pāri, tad pateicu brālim un viņš gāja noskaidrot, kas par lietu :D

Man ir divi brāļi. Abi vecāki par mani. Ar vienu 3 un ar otru 6 gadu starpība. Attiecības ir labas un vienkāršas. Vienmēr kad tiekamies pļāpājam par to kā mums iet un kas noticies. Sazvanāmies 1-2 x nedēļā. Tādas mazliet distancētas attiecības, bet labas. Tagad tik pasmejamies par to kā plēsāmies bērnībā. Bez brāļiem nevaru iedomāties dzīvi. Vai mīlu? Bez šaubām.

Man ir 17 gadus jaunāks brālis. Protams, ka mīlu viņu un ir reāli forši, ka viņš ir. Daudz ko kopā darām un jo lielāks viņš aug, jo interesantāk kļūst - man patīk, par kādu cilvēku viņš veidojas, lai gan ir vēl bērns. Ļoti patīk pavadīt laiku kopā.

Ir divi jaunāki brāļi... Nu, varētu teikt, ka ir neitrālas attiecības. Ar jaunāko gan mazliet tuvākas nekā ar otru.
Bet zinu, ka varu saņemt atbalstu jebkurā brīdī. :)

Ir brālis, kurš dzīvo citā pilsētā, katram sava dzīve, tāpēc nesanāk bieži satikties, bet attiecības ir ļoti labas un foršas, jokojamies, smejamies un tizlojamies. :)
Ir arī pusmāsa un pusbrālis, bet ar tiem attiecības ir diezgan vēsas, ja nu tik ar māsu ik pa laikam pačatojam un apciemojam jubilejās.

Ar brālēnu man ir attiecības vislabākās, viņš ir gluži kā es, tikai vīrieša veidolā, ļoti mīlu viņu un cenšamies abi pasargāt viens otru no visa. Jūtam, ja kādam kaut kas nav kārtībā. Mēs jau bijām runājuši- nebūtu piedzimuši kā radinieki, būtu precējušies, jo tiešām esam dvēseles brāļi! :)

3 māsas ar lielu gadu starpību, protams, ka mīlu.

Draudzīgas attiecības - brālis - 6 gadu starpība. Bērnībā gan bija kā bija ar visām pieskatīšanām un jautājumiem un neklausīšanām, bet tagad ok, runā ar mani vairāk kā ar mammu par nedarbiem, jo esmu "chillā" māsa, kas ļauj šo to iemalkot un uzpīpēt mājās (protams, nepārspīlējot), ko mamma īsti neļauj, bet par draudzenēm gan īsti neko nestāsta. Kad dzīvosim atsevišķi, visticamāk, kontakts pārtrūks :(

Esmu vienīgais bērns un arī nekad neesmu ilgojusies pēc brāļa vai māsas.

Ļoti, ļoti mīlu manu māsu. Nevaru dzīvot bez viņas.