Man liekas ka cilvēki nav ieprogrammēti lai domātu par to kā viņi labāk gribētu mirt, jo jebkurā gadījumā tā doma pati par sevi ir smaga tēma.
Miršana avārijā, kaut vai kad mašīna tev uz gājēju pārejas uzbrauc, iespējama lieta, vai gribētu lai tā notiek? Protams ka nē.
Miršana sirmā cecumā, vārgam un nespējīgam esot, kad bērni un mazbērni tevi aprūpē jo pats pat savu pamperu nespēj nomainīt nespēj. Vai gribētu tā mirt? Protams ka nē.
Miršana slimam esot, bet iespējams pie pilna saprāta, piemēram ar nieru paspēju, vēzi utt. Vai gribētu tā mirt? Protams ka nē.
Miršana slimam esot, ar galvas problēmām, atmiņas zudumiem, bērna saprāt;a esot, piemēram no smadzeņu audzēja kurš bojātu uztveri. Vai tā gribētu mirt? Protams ka nē.
Miršana explozijā, katastrofā. Kur pēc tam kā maximas traģēdijā pat p';ec gada īstos vainīgos kārtīgi nebūs atraduši. Vai gribētu tā mirt? Protams ka nē.
Ja es mirtu, man svarīgākais ir lai tai mirklī es būtu pie saprāta, lai man blakus būtu tas viss viss tuvākais cilvēks - māsa/brālis, vīrs, mūža mīla, vai kaut vai kaimiņu Pēteris ar kuru vienmēr bija slēptas emocijas. Es vēlētos atdzīties tajā ko es nožēloju savā dzīvē, ja tāda nožēla būtu. Tas vai miršu tai mirklī no slimības, infekcijas, galvas traumas, nav svarīgi, bet galvenais lai tai mirklī es nemocītos nāves sāpēs un lai spētu vismaz atvadīties no tiem tuvajam.
Laikam labāk justos ja tā īstā klīniskā nāve pienāktu miegā, pēc visām atvadām utt. bet vispār tas kā miršu nav zināms, tik pat labi es varbūt šonakt aiziešu gulēt, bet rīt nepamodīšos jo izrādas ka man smadzenēs plīsa asins vads, vai kas aizgāja uz īssavienojumu un es nomiru.
264
