Tāda sajūta, ka dažām dzemdības ir tikai izspiešanas process! Tā ir 2.stadija tikai. Grūtniecības laikā arī salasījos viedokļus, ka vīram var attieksme mainīties un murgi rādīties. Arī šaubījos, vai viņam jābūt klāt. Bet uz beigām jau man sāka palikt bail par dzemdību norisi, tāpēc lūdzu viņu piedalīties. Sarunājām, ka viņš paliks līdz izspiešanai un tad brauks mājās, jo vīrs nebija gulējis apmēram 36h. Ļoti priecājos, ka vīrs kontrakciju laikā bija man blakus, jo biju pamatīgi sazāļota, pusnemaņā, kliedzoša un neko pati nesapratu. Saikni ar realitāti man nodrošināja vīra balss un pieskārieni. Kad sākās izspiešana, vīrs ar zīmēm parādīja, ka izies ārā. Domāju, ka viņš aizbrauca mājās. Izspiešana bija ļoti ātra, jo tika veikts iegriezums. Kad sāka šūt mani ciet, tad vīrs cēli iesoļoja dzemdību zālē un, skatoties uz mani, pasoļoja garām krēslam ar manu sadīrāto intīmo vietiņu! Ziniet, šoks bija man, ne viņam. Bet vīrs laimīgs, pirmais auklēja meitu visu to laiku, kad mani šuva.
Man bija ļoti bail, ka attiecības būs mainījušās un ka es būšu zaudējusi to sievišķību vīra acīs. Muļķības! Redzu ar kādām izsalkušām acīm vīrs uz mani skatās, jūtu, ka viņš mani iekāro vēl vairāk. Bet tam visam klāt ir jauna sajūta - cieņa un apbrīns. Liekas, ka mana vērtība vīra acīs ir kāpusi vēl vairāk. Tā kā jā, nenožēloju, ka vīrs piedalījās dzemdībās. Bez viņa tas būtu bijis vēl grūtāk.