Ja kādreiz likās, ka ''viena'' būšu ar dakteri zālē, tad tagad šķiet, ka tomēr gribētu to atbalstu, bet trakākais, ka sev blakus tikai vienu cilvēku varu iedomāties dzemdību laikā (un vispār vēl citās nozīmīgās situācijās :D ) blakus. Un tad būtu 100% pārliecināta iekšēji, ka būs viss ok, lai cik dīvaini tas nebūtu, jo nejau tas cilvēks veiktu manipulācijas, ja tādas būtu nepieciešamas. Bet tāpat tāda sajūta, ka tad nu noteikti viss būtu kārtībā, ja tas cilvēks būtu.
Piekrītu arī, ka attiecībās tomēr nevajag pārspīlēt. Ja ir nenormāli slikti, nu tad ir. Vai tad dzīvojot kopā, kad paliek slikti, vienam vai otram jādodas dzīvot pie vecākiem/draugiem/uz viesnīcu? Taču nē. Bet speciāli atraugāties sejā vai vemt blakus gultai, vai ko tamlīdzīgu - arī neuzskatu, ka būtu pareizi. BEt no tā, ka kaut kad ir vijis slikti, tas jau nenozīmē, ka vispār uz to cilvēku nevar skatīties vairs kā uz ko iekārojamu.
Un galu galā, katram savs viedoklis, bet par dažiem gan esmu pārsteigta, jo dažām te tādi uzskati, it kā bērniņa dzimšana būtu gluži tas pats, kas caureja.