Vīrietis un dzemdības

Negribētu.
Spriedelēt par svešas sievietes vīrieti, viņas attiecībām un mīlestību, balstoties uz to, ka viņa gribētu dzemdēt viena pati, ir idiotiski. Palīdzība gaidīšanas laikā un pēc tam, bēŗnam augot, nozīmē un parāda daudz vairāk, nekā tas vai viņš skatījās kā dzemdē, vai nē. Draudzenes vīrs nebija klāt. Viņi vienojās, ka viņa vēlas būt tikai ar vecmāti. Taču, viņš ir lielisks tēvs. Viņš ļoti lutināja draudzeni gaidīšanas laikā un arī tagad - ļoti rūpējas par viņu un bērnu. Man, piemēram, uz viņiem skatoties, mute neveras vaļā, lai sāktu nievāt viņu izvēli, saukt vīrieti visādos vārdos un audzināt draudzeni par to, kā viņa tā drīkstēja - dzemdēt viena utt.
Un ko darīt, ja vīrietim tajā dienā jābūt citur? Piemēram, ļoti svarīgā darba komandējumā? Viņam pamest darbu, jo ja nebūs blakus - slikts vīrietis, slikts tēvs utt.?

Mazā Adatiņa +1

Par
Uzskatu, ka tas ir abiem vecākiem , skaistākais mirklis dzīvē un dzīves notikums, kurā ,manuprāt, jāpiedalās abiem.
Esmu bijusi klātienē 4 dzemdības, 3 no tām sievietes izvēlējas, lai vīrietis ir blakus.
Vienā no gadījumiem, vīrietis (bērna tēvs), kas man stāvēja blakus, vemstinājas un grīļojās, kaut visu to izturēja līdz galam, baigi vajiņš bija :D.
Vēlvienā, isti neizpratu, kāda jēga tad būt blakus, ja viņi abi bez maz vai strīdējās kā suns ar kaķi, viņa dzemdē, bet kliedz uz savu vīru, kurš viņai atkal aizrādā, ka nepietiekoši spiež. Tur būtu labas ziepenes sanākušas, riktīgi turējos, lai nesmietos.
Tajā, kurā sieviete negribēja ,lai vīrietis ir blakus, paņēma savu mammu blakus. Katra paša brīva izvēlē, es tā gan nedarītu. Vīrietis to gan pārdzīvoja, ārpusē. Bet viss pēc tam bija kārtībā, ka ieraudzija savu dēliņu (l)

Iespējams, ka tad, kad palikšu stāvoklī domas vēl mainīsies, bet šobrīd domāju, ka vēlētos, lai mans vīrs ir kopā ar mani dzemdību laikā. Arī mans vīrietis uzskata, ka tas ir tikai normāli, ka tēvs piedalās dzemdībās. Vairākiem pazīstamiem pāriem, kam ir bērniņi dzemdībās vīri ir piedalījušies un manējais to tikai atbalsta.
Mani biedē slimnīcas un tāpēc gribētu, lai ir kāds tuvs cilvēks, kurš var mani atbalstīt šajā brīdī. Piekrītu tam, ka nav jau jāstāv tieši ārstam blakus, bet pie manis - jāpatur rociņa, utt. Bet noteikti jāpieļauj arī tāda iespēja, ka tajā mirklī, iespējams, domas mainās un negribu nevienu redzēt. Tad jau redzēs.

Ja man kādreiz nāksies dzemdēt, nekādā gadījumā nepieļaušu, ka vīrietis būs blakus un to noskatīsies. Lai arī cik slikti es justos, negribētu, ka vīrietis mani šajā brīdī redz, pat ja viņš to ļoti gribētu. Tas drīzāk man būtu vēl papildus stress. Uzskatu, ka vīrietim tur nav ko darīt.

Es agrāk arī domāju, ka nekad vīrietis man nebūs blakus dzemdībās, bet paliekot stāvoklī tās domas mainījās, jo tomēr dzirdēti visādi stāsti kā iet dzemdībās, tāpēc vēlējos tuvāko cilvēku sev blakus, lai vismaz kāds ir spējīgs mani aizstāvēt ja nepieciešams, kā arī liels atbalsts ir vīrietis.

Tāpēc uzskatu, ka nedzemdējušās vēl daļa pārdomās, kad saskarsies ar to visu reāli, daļa, protams, ka domas nemainīs, bet nekad nevari zināt, ko domāsi tuvojoties dzemdībām.

dakterisi bija iecietigaki del ta, ka virietis blakus

Šis starpcitu arī ir vērā ņemams arguments. Tomēr tajā brīdī daudz ko varam darīt neadekvāti - kliegt, neklausīt, stiprs vīrietis (arī mamma tikpat labi, bet mammas nereti uztaisa tikai lielāku sresu) ir labs balsts.

Par. Piedalijas. Pasa izvele.palika lidz pedejam bridim. 24 h. Pirmais redzeja bebi, naca un stastija, aprakstija visu siki siki, ka vina izskatas, un ko dara.Manuprat tas ir loti drosmigi un milji no viriesa puses, viennozimigi emocionali gruti

Esmu gaidībās un ar vīru jau runāju,ka viņš piedalīsies dzemdībās,bet tālāk par galvgali nekur neies! stāvēs tikai tur un atbalstīs mani :)

es teikšu godīgi, es tiešām nesapratu, ka dzemdībās tāds skaists? tas ka piedzima bēbis ir forši, bet nu to jau tāpat zināji 9 mēnešus atpakaļ. Man tas process šķitā kā kaut kāda fatāla organisma pārslodze , vispār grūti aptvert , ka var sāpēt tik ļoti, ka vemt gribās ....

miss? Viena versija, pieņemu ka arī vienīgā, ka tai praktikantei palika slikti, jo man, nezināmu iemeslu dēļ, bija duļķaini zaļi augļūdeni un mazais piedzima dzeltenīgi zaļā krāsā, nevis ierastajā rozā. Dzemdības bija 2ned pirms noliktā datuma. Bet nu labalk lai ģībst kā praktikante, nevis jau kā vecmāte.:D

A man vispār dzemdībās klāt bija ne tikai mans vīrs, bet arī māsas vīrs, bet viņš tur bija kā ārsts,, nevis ka ģimenes loceklis.:p

Skaists ir tikai tas mirklis, kad tev noliek to mazo sarāvušos kunkulīti uz krūtīm un tu nezini, kurā mirklī tas haoss pārtrūka un palicis vien miers... miers... viss 'pirms tam' un 'pēctam' uz to mirkli kaut kur pazūd un spēj pateikt vien - nu, čau, bēbīti, nu čau:)

Es esmu par - un vīrietis arī pats gribēja un piedalījās abās dzemdībās no A-Z, jo viņš gribēja būt klāt tajā brīdī, kad mazo uzliek uz krūtīm un viņš sāk raudāt, arī grieza nabassaites abiem puikām. Asinis un visas tās lietas nebiedē viņu un dzemdību skati nekādu graujošu ietekmi neatstāj. Man arī bija drošāk, ka blakus ir mans tuvākais cilvēks un ja nu kas tad spēj loģiski spriest un mani nomierināt.

Šķiet, ka pēc piedalīšanās dzemdībās viņš arī savu mammu vēl vairāk novērtē kā līdz šim :)

Un ir tikai 2 reizes, kad esmu redzējusi savu vīrieti ar asarām acīs no aizkustinājuma - un tas bija piedzimstot abiem bērniem.

Seksā nekas nav mainījies un tas ir palicis tikai labāks, tā kā nekāda trauma no dzemdībām nav :)

Īstenībā es ticu tai pirmajai saiknei - 'skin to skin'. Arī daktere sacīja (skandināvu, kas vispār ir pārāk jau nu racionāli un sausi), ka ir būtiski, lai tētis novelk kreklu un uzliek mazo uz krūtīm un abi tā paguļ, kamēr mani šūs utt. Lai bērniņš jūt to tēta mieru, smaržu, dzird balsi un sirdspukstus.
Vēlāk (un joprojām) tas ļoti strādāja, kad nevarēju iemidzināt, tētis vienmēr nomierināja uzreiz.

Kari, vispār jau tā dara arī dzemdību namā bet uz krūtīm liek mātei un tad pie krūts. Ka tēvam-pirmo reizi dzirdu.

The_one
Mātei - protams. Es jau arī biju dzemdību namā. Bet nu, ka tēvam - tas bija interesanti, tāpēc to pieminu. Un tieši tas, ka to uzsvēra ārste.

Muusu gadiijumaa tas arii bija teetis,kas pirmais panjeema deelinju rokaas un uzlika sev uz kruutiim. Estaja laikaa atkopos citaa staavaa. Un tas mums darbojaas vienmeer,liidz deels saaka palikt vecaaks un vairs neizraadija nepiecieshamiibu guleet skin to skin, bet tas bija forshi,jo saakumaa jau teeti itkaa ir otraa plaanaa, a tas ,manuprat,lika manam vecim justies nedaudz iipasham un tuvaak ar deelu.

Man vispār mazo uzlika uz vēdera tikai uz īsu brītiņu, paspēju tikai viņu apķert, ka pēc pirmā brēciena viņu man atņēma, steidzami pārgrieza nabassaiti un ņēmās apskatīt. Pēc tam jau apģērbtu iedeva tētim, jo mani vēl šuva un es nevarēju mierīgi nogulēt. Savu kunkulīti kārtīgi apķert varēju tikai barošanas laikā, t.i. pēc pusstundas.

Kopš kura laika Solo taisa provokatīvās diskusijas? (t)

Ak, dies, nabaga vīrieši redzēs, šausmu skatus, psc kas par argumentu :D
Mans piedalījās dzemdībās no A-Z un traumas nav, palīdzēja kājas turēt, nabas saiti pārgrieza, redzēja i asinis, i redzēja kā bezspēkā vemju un kliedzu sāpēs, pēc tam apģērba savu bērniņu, pirmās dienas pat manu pupu lika mutītē , jo biju pārmocīta un nebija spēka, tā nu abi iepazinām savu bērniņu KOPĀ. Trauma nav.
Un esmu viņam par to ļoti pateicīga, ka nepameta mani šajā lielajā notikumā vienu.
Tas , manuprāt, ir kaut kas vairāk par šausmu skatu redzēšanu, tas tīri emocionālā līmenī ir kaut kas vairāk par vienkāršu bērna spiešanu un mocīšanos sāpēs. Abiem tas ir piedzīvojums, un tas ir labi, ka redz kā nāk bērniņš pasaulē, ka tas nav izklaides brauciens, tas ir reāli grūts darbs mammai, nevis ieraudzīt uzreiz tīri saģērbtu bērnu un mammu daudz sakoptu, uzskatu, ka tad vīrietim pat nerodas priekšstats par to kā tas viss notiek.
un jā, jā sievietes nepirž, neatraugājas un kakā varavīksnes. Bērns arī piedzimst uzreiz tīrs skaists un saģērbts, sieviete arī uzreiz vakarkleitā saģērbta sagaida vīrieti ar platu smaidu sejā.

un vīrs arī lika savu roku uz mazās muguriņas, lai ir tā saikne.