Smēķēju kopš aptuveni 16 gadu vecuma tas ir - gandrīz pirms 10 gadiem. Neregulāri. Sākumā pa tusiņiem un aiz stūra ar draugiem, sākot strādāt sākās arī iešana "sapīpēt". Esmu absolūta sociālā smēķētāja. Cigaretes līdzi man ir gandrīz vienmēr, ja kāds sauc uzpīpēt, vai zinu, ka man būs kompānija, eju. Viena ļooooti reti.
Vecvectēvs arī smēķē, vēl daži radinieki. Tomēr nekad, nekad neesmu viņu klātbūtnē pīpējusi. Kad man bija kādi 17 gadi, mamma atrada somā cigaretes un bija ļoti pārsteigta. Tagad, šķiet, viņa nemaz nezina, ka es smēķēju, jo aizbraucot ciemos, ja gadās, ka kaimiņi pie loga vai uz balkona smēķē un mums dūmus pa logu ierauj iekšā, es esmu pirmā pukstētāja. :D Sveši dūmi man nepatīk, tāpēc arī cenšos respektēt cilvēkus uz ielas. Nepipēju vietās, kur ir daud cilvēku, ja iet garām māmina ar bērnu, aizturu elpu, aizgriežos vai kaut kā citādi novēršu iespēju, ka sīkajam tiks mani dūmi sejā.
Jautājums brīvdienu pīpētājām, kāpēc??? Ja reiz varat iztikt bez?
Man patīk. Pats process. Man arī garšo aveņu sula, tītara gaļa vai džins, bet nav tā, ka es bez tā nevarētu iztikt. Kaitīgumu lieliski apzinos. Ar draugu esam runājuši, ka tad, kad sāksim domāt par bērniem, metīsim nost visu kaitīgo, lai kādu pusgadu kā minimums organisms tīrās.
Cik izpīpēju? Tā var būt gandrīz vesela paciņa ilgākas ballītes laikā, taču tā notiek reti. Vidēji tā ir kāda viena paciņa nedēļā.
Jā, anonīmā forumā jo īpaši - man nav problēmu parunāt arī par citām apreibinošām vielām.
2018
