Sī ir tāda pasmaga tēma. Noteikti nav viegli. Tomēr es uzskatu, ka nekad nemīlēs to bērnu tā, kā savu. Protams, var iet uz kompromisiem, var censties darīt visu iespējamo, bet savs paliek savs. Ceru, ka man nekad tas nebūs jāpiedzīvo un kad mums būs bērni, tad tā arī paliks , ka esam abi viņa vecāki un vienmēr kopā. Loti tā vēlētos. Man pašai nav bioloģiskais tēvs un kaut gan viņš man blakus ir no bērnības un tiešām lieliski pret mani ir izturējies un audzinājis kā savējo, man nekad nekas nav trūcis, tomēr man liekas, ka kaut kādas bremzes mūsu starpā ir un nav man tik emocionāli tuvas attiecības, kā ar mammu. Kaut gan abi ir mani vecāki un abus ļoti mīlu un mana bērnība tiešām bija lieliska. Kā arī viņš man tiešām ir daudz devis, gan materiāli, gan emocionāli, tomēr es nespēju viņam tā atvērties līdz galam. Tāpēc es no visas sirds ceru, ka maniem bērniem būs īstais tēvs un mēs nekad nešķirsimies. Tas man ir ļoti ļoti svarīgi. Es pati laikam arī nespētu iemīlēt svešu bērnu, vismaz pašlaik man tā šķiet. Man skumīgi par vienu no savām draudzenēm, kas arī visu laiku saka, ka dēļ bērna, nespēj izveidot jaunas attiecības. Es tomēr ceru, ka viņai tas izdosies. Un vēlu veiksmi arī autorei šajā ziņā, tur jābūt tādam spēcīgam, ļoti atbildīgam vīrietim, kas spētu iemīlēt šo bērnu, kā savu.
2872
