Rūpes par vīrieti

kad sieviete aizmirst par sevi un vīrietis gaida, kad viņa vietā tiks izdarīti lēmumi par viņa dzīvi.

Precizējot - ko es uzskatu kā normālu, ka man kā sievai jādara (jāgludina drēbes, jātaisa ēst), bet kas būtu par traku - plānot viņa dienas grafiku kā mazam bērnam.

Es varu runāt tikai subjektīvi.

Man nav grūti izgludināt kreklus. Bet man ļoti nepatīk mācīt un dot 101 padomu no sērijas - tas jādara šitā, tas tā.. uzvelc cepuri, neaizmirsti cimdus, utt. Liels cilvēks, galva pašam ir, lai domā.
Drēbju pirkšanā neko traģisku neredzu, zinot, cik ļoti vairumam vīriešu riebjas šopings. Bet arī to vairāk atstāju svētkiem, kad man patīk uzdāvināt kādu smuku apģērbu. Noteikti nepirkšu jaunas zeķes un apanes katru mēnesi - ja vajadzēs, tad kā jau teicu - liels cilvēks, pats izdomās...

Jā, pamatā laikam ļauju pašam pieņemt lēmumus un būt par tiem atbildīgam. Ne tik daudz sakars tur ar drēbēm un gludināšanu.

Manuprāt, tāda robeža nepastāv, ja šīs rūpes nepārvēršas par otra kontroli un pakļaušanu, vai bezatbildību un slinkumu. Līdz brīdim, kamēr katram ir skaidri pienākumi un atdeve ir līdzvērtīga, līdz tādam momentam ir normāli teju jebkas, kas abus apmierina. Ir vīrieši, kuri labprāt gatavo ēst, kārto māju, gludina veļu, kamēr sievas strādā igākas darba stundas vai papildus mācās vai varbūt arī paslinko, toties parūpējas par ideālu sexu. Ir vīrieši, kuri ierokas darbos līdz ausīm, un viss, kas ir ārpus darba ir sievietes pārziņā - brīvā laika plānošanas, mājas solis, bērni, ēdiens utt. Jebkurā variantā, galvenais ir līdzsvars attiecībās. Ja sieviete visu apdara un visus apčubina, kamēr vīrietis diendienā ar pulti rokā degunu urbina, tas vairs nav normāli...

es nekad neesmu savam vīram gludinājusi kreklu :D es neko vairāk par palagu izgludināt nemāku :D Savukārt , varu pagatavot vakariņas ar 4 ēdieniem un no sirds :D

Man šķiet, ka tas ir...nezinu, mazliet subjektīvi. Man liekas, ka kreklus izgludināt ir ok, bet piemēram, nākamās dienas apģērbu komplektu gan es viņam uz krēsla nesalikšu. Es arī drēbes viņa vietā viņam nepirkšu. Ok, es nopirku vienu kreklu, bet tā bija dāvana, bet tā ikdienā - viņš nav nekāds mazais bērns, ka man jāstaigā pa veikaliem viņam iepirkt zeķes, apakšveļa vai citas drēbes. Tas man liekas jau par daudz, jo tik daudz vīrieti vajadzētu pašam darīt. Bet tas ir man. Citās attiecībās tas liekas pilnīgi normāli.
Par daudz man liktos arī tas, ja man vajadzētu pieņemt lēmumus viņa vietā. Kad viņš kā mazs bērns gaidītu, ka es izdomāšu, ko un kā viņam vajag darīt, kur viņam vajag iet, ko viņam vajag vilkt utt.

Izlasīju Zakjis* komentāru... Mūsu attiecībās ir tieši tā, ka man ir jāpiedomā vīrieša vietā par cepuri, cimdiem, šalli, laicīgi paēst, apenes un zeķes nopirkt, ko apģērbt uz kādu svinīgu pasākumu utt. Citreiz mani tas izbesī nedaudz un tiešām jūtos kā mamma un sacepjos, ka nu taču pieaudzis cilvēks varētu par sevi tak pats parūpēties, bet no otras puses, vīrs mani ļoti lutina, smagi strādā, nekad neskopojas ar komplimentiem, ziediem bez iemesla, vienmēr pasaka paldies un pēc labākās sirdsapziņas seko maniem norādījumiem un atzīst, ka bez manis netiktu galā... Tāpēc es turpinu būt nedaudz "mamma", jo saprotu, ka mums ir tas līdzsvars tomēr, kad abi aizpildam otra nepieciešamības dažādās sfērās.

Viss, ko es daru:

Neon, bet redzi - tas jau atkarīgs no cilvēka. Nešaubos, ka ir vīrieši, kuriem tiešām ir nepieciešams , lai sieviete būtu arī bišķi "mamma". Un ja tas viņu dara laimīgu un arī sievietei neliek justies slikti, tad taču viss ir kārtībā! Harmonija attiecībās un laimīgs kopdzīve! :)

Zakjis*, nu es jau nu gribētu, lai vīrietis būtu patstāvīgāks... Taču viņš man tāds mākslinieks savā dvēselē, ka pasaules problēmas viņam nešķiet svarīgas. Var nepaēst, staigāt caurās zeķēs, nosalušu degunu, vecos džinsos, saņurcītā kreklā bez dažām pogām, bet būs līdz ausīm kādā projektā pilnīgi atrauts no realitātes. :D Un ko tu tādam padarīsi?... Nav slinks, nav slikts, mīlošs, stiprs, pret manām vajadzībām uzmanīgs, kārtīgs, pieklājīgs utt., bet vot par sevi nevar parūpēties... Es gribētu neaptekalēt viņu tik ļoti, bet esmu nedaudz spiesta to darīt. Tāpēc savu egoismu un spītību pievaldu un daru, kas jādara.

Mans vīrs ir tieši tāds pats kā Neonam. Drēbes es pērku vai arī aizvelku viņu uz veikalu. Citādi viņš staigā ar vieniem džinsiem, kamēr tie nodilst viņam no auguma. Par zeķēm tas pats. Un man nesagādā problēmas to izdarīt. Vienreiz dienā viņu arī pabaroju. Vai tā būtu aptekalēsana? Diez vai...

Draugs pats var kreklus izgludināt, kamēr es laisku guļu gultā un viņu vēroju :) Viņš arī sevi tīri labi prot apģērbt. Neesam vēl tik ilgi kopā, un apģērba ziņā gribētu ieviest savas mazas korekcijas, bet tas noteikti nebūs tā, ka es viņam mājās stiepšu drēbju kalnus - iesim kopā, un es "ieteikšu" šādu vai tādu variantu, kuru viņš varēs izskatīt :D
Māju iztīrīt arī pats prot. Pabarot sevi gan nē, un, piemēram, mājokļa lietu ziņā viņš pat nekad neiedomātos par trauku mazgājamā līdzekļa vai drēbju žāvētāja nopirkšanu. Izdomātu 100 veidus, kā veļu izžāvēt bez žāvētāja (piemēram, karinot pie aizkaru stangas :D ), nevis nopirktu vienreiz to sasodītu žāvētāju :D
Manuprāt, galvenais ir atrast kompromisu. Ja meitene ir ar daudz vairāk brīvu laiku, bet puisis noskrējies, tad būtu tikai loģiski, ja krekli sagaidītu jau gatavi - lai laiku, ko varētu pavadīt kopā, puisim nav jāpavada gludinot. Ja meitenei vispār nepadodas gatavošana, tad to var darīt arī puisis.
Un tomēr.. man patīk sievietes loma, un es ar prieku varu arī veikt dažādus mājas darbiņus, bet es nekad nedarīšu visu pati, un neraušu viņam no rokām ārā putekļusūcēju. Profilaktiski aicināšu palīgā, ja viņam būs laiks, deleģēšu pienākumu, ko pati negribu darīt, pačīkstēšu, ja man kas ir grūti un ļaušu viņam palīdzēt un justies man vajadzīgam.

Vīrs gludina gan savas, gan manas drēbes, jo man riebjas gludināšana.

Drēbes viņam nekad neesmu pirkusi, arī neplānoju to darīt.

Gatavoju ēst, ielieku veļu mazgāties, māju iztīru, ja nav slinkums - bet tas viss man liekas normāli, jo pati arī tepat vien dzīvoju.

Viņa vietā lēmumus nepieņemu un viņa lietas nekārtoju, jo, paldies Dievam, pats ir pietiekami liels puika. Man nav vajadzīgs vīrs, kura vietā jādomā, bet gan tāds, kuram blakus jūtos drošībā.
Vīrietim jāļauj būt vīrietim. Bieži vien sievietes pašas to vīrieša garu viņos nogalina, tad sūdzās.

Jā, un runājot par mājas tīrīšanu - draugam (kā jau lielai daļai vīriešu) tas saistās ar grīdas izsūkšanu. To, ka putekļus jānoslauka vai virtuves siena jānotīra, pats neiedomāsies, un es viņu par to nestostu - es tikai noķiķinu "ai, vīrieši..." vai smaidot nosaku, ka atkal man viss jādara. Tad īpaši lēni to izdaru pati, kas viņam ir lielākais sods, jo viņš jūtas vainīgs un visam pa virsu es tajā laikā neesmu pieejama ne bučām, ne kam citam :D

Ar darbiem mājās un ēst gatavošanu mums problēmu nav. Vīrs ir pieradināts būt pastāvīgs šajā ziņā. Mājās dara vairāk par mani. Izlutinājis viņš ir mani, nez kad sāks protestēt, ka es daru mazāk :D
Ar ģērbšanos ir tā, ka es viņu nedaudz pavelku, jo šoppings nav viņa mīļākā nodarbe. Apenes un zeķes gan viņam nepērku. Vienkārši ievelku veikalā un uz visiem viņa tekstiem, ka viņam neko nevajag, tomēr lūdzu kaut ko uzmērīt, kamēr viņam pašam iepatīkas un to nopērk :D
Katrā ziņā kā mamma nekad es nebūtu, neesmu ne tik saimnieciska, ne čakla, ne iztapīga un arī neuzskatu, ka man tas viss būtu jādara. Ja nestrādātu, tad gan vairāk darītu, bet zinu, ka varēšu uz savu vīru paļauties arī tad, kad mums būs bērni, ka man nebūs viss vienai jādara, un ar visu vienai jātiek galā.

Domaaju, ka tik ilgi, kameer sieviete sevi miilees vairaak par viirieti, tik ilgi arii taas ruupes vina "nepaarsaus" paari robezai.. Respektiivi, ir jaaruupeejas par savu viirieti, lai vins juut/zina, ka blakus ir miilosa un gaadiiga sieviete, tacu, tikliidz sieviete vairaak saak domaat par savu viirieti kaa par sevi, manupraat, tas jau var tikt uzskatiits par "apmaatiibu".
Ir man viena paziistama meitene, kas cauraam dienaam seez un gaida, kad vinas draugs vinai piezvaniis un piedaavaas kaut kur aizbraukt.. Ja vins pasaka, ka nezina vai atbriivosies sodien, vina neko neieplaanos, gaidiis, kad tomeer vins piezvaniis. Visa pasaule griezas tikai ap vinu.
Un, vins to redz, liidz ar to, izturas pret vinu kaa grib, jo taa pat zina, ka vina ies un dariis visu..

Kas tajās mātēs tik pretīgs? Man nepielec jautājuma būtība.

Armand, sieviete ar vīrieti noteikti ir kopā ģimenes veidošanas nolūkā vai kādā citā, nevis lai audzinātu vīrieti vai apkalpotu viņu.

Man vispār patika Armanda komentārs.. manuprāt, tas nav pareizi vārdam ''māte'' piešķirt tik negatīvu nokrāsu. :)

MAn shkjiet, ka mates un dela attiecibu modelis attiecibas ir tad, ja sieviete strada, taisa est un vel bernus pieskata, bet virietis nedara neko, ne stradaa, ne macas, ne majas palidz. Tad gad varetu izskatiities peec mate un dels atteicibaam.


Manas attiecibas viss ir tik easy - nav izgludinati krekli - nu nekas, pats izgludinashu, nav uztaisits eest - uztaisishu mums abiem. Makam katrs par sevi parupeties atsevishkji un kopaa esot :)