Pašnāvības again.

Jā, esmu. Iemesls- depresija. Skatoties TV, kur filmā viena izdarīja pašnāvību, pieķēru sevi pie domas- es arī tā gribētu. Momentā meklēju palīdzību

Jā esmu. Iemesls? Dzīve. Tas bija sen un priecājos,ka man iztraucēja un nekas nesanāca :)

Diez vai ir kāds noteikts iemesls... realitātē visbiežāk tie darītāji atrodas ilgstošā depresijā.. un vēl citām papildus mentālām problēmām.

Apsvērusi esmu. Jutos ļoti vientuļa un nemīlēta. Cik nopietni, grūti teikt, reāli mēģinājusi neesmu.

Jā un mēģinājis arī esmu, nav bail to vairs atzīt. Iemesli - smaga depresija, vientulība, katastrofāls stāvoklis dažādos dzīves aspektos. Tad gan biju daudz garīgi vājāks nekā tagad. Protams, palīdzēja speciālists.

Esmu domājusi par to, ka negribu dzīvot un dzīvei nav jēgas. Bet tikai domājusi. Iemesls - depresija.

Pati sev kaut ko nodarīt neesmu gribējusi un zinu, ka to nespētu, bet reizēm ir ienākusi prātā doma, ka mani varētu notriekt kāda mašīna vai kas tāds. Iemesls netipisks - problēmas universitātē, kas šķita neatrisināmas, tam komplektā arī nomāktība.

Tā ir ka gaidat princi ar 2000eiro algu :D

Esmu daudz domajusi, vienreiz nopietni meginajusi un vairakas reizes kaut kadu psihu iespaida, bet tas nebija nopietni, nekas tur beigu beigas nebija, kad nomierinajos. Reizem joprojam domaju par navi, tas mani nomierina. Iemesls - depresija.

Joprojām stulbas rētas rotā manu roku (tajā laikā vēl nezināju kā pareizi griezt vēnas). Tagad zinu, bet vairs nav aktuāli. :D Nu ir bijis smagi, bet katram tas savs izturības "trauks" arī atšķirās... ar šodienas prātu saprotu daudzas lietas, neuztveru vairs visu apkārt notiekošo tik emocionāli, saudzēju pati sevi izvēloties sev cilvēkus apkārt. Daudz dažādi notikumi ir mainījuši manu skatu uz dzīvi.

Kā jūs atguvāties no šā stāvokļa, atkal atradāt dzīvē prieku?

Esmu. Iemeslu nevēlos publiski atklāt, jo tas ir ļoti personisks. Ilgu laiku (14-21 gadiem) jutos ieslodzīta pasaulē kā cietumā, nespēju dzīvot sabiedrībā, taču arī viena nespēju. Jutos, kā varbūt jūtas nepatiesi notiesātie, kad viņus publika, tai skaitā tuvinieki, izsmej un nolād, un viņi apzinās, ka cellē būs visa dzīve jāpavada. Lai nerastos pārpratumi, jāpiebilst, ka realitātē ne no kādas vardarbības vai apsmiešanas necietu, šo metaforu uz savu dzīvi varu attiecināt tikai ļoti abstraktā veidā.

Atceros, ka ļoti bieži bija pilnīgi nejaušas domas, ka visi darbi sakārtoti, ārā skaists laiks, tagad būtu īstais laiks pašnāvībai. Vai vienkārši ārā skaists laiks, un tad domas ķēde uzreiz aiziet nāve nāve nāve. Bieži, kad gāju gulēt, bija tāda sajūta (nevis domas, bet gandrīz vai ķermeniska sajūta), ka no rīta nepamodīšos. Protams, bieži arī tiešā veidā apsvēru pašnāvības izdarīšanu. Kādēļ nekad neizdarīju, to grūti pateikt. Varbūt bija palikusi cerība par labāku nākotni, sapņi par to, ka reiz es varētu izrauties no tā visa. Vienmēr nospraudu sev dažādus mazus mērķīšus un cerēju, ka pēc sasniegšanas kļūs labāk. Nekad īsti nekļuva, bet laiku tas novilka. Tikai beigās, kad viss sāka summēties, tad dzīve sāka mainīties.

Šobrīd jūtos daudz labāk, lai gan neizslēdzu, ka šīs domas atgriezīsies. Esmu gandrīz vai laimīga, bieži ejot pa ielu atceros dažādus ikdienas sīkumus un smaidu. Skumjas, ne vairs depresija, uznāk biežākais reizi mēnesī. Tomēr joprojām esmu strupceļā. Neredzu vairs īstu nākotni. Un tas, kas reiz šķita ilgtermiņa mērķi, šobrīd izskatās pēc maksimālistiska tīņa ilūzijām.

Nee, nekad neesmu apsveerusi taadu domu, par laimi! Gaajis ir visaadi.. Protams, kaa jebkuram cilveekam ir bijusi smagi briizi dziivee, tacu, par taadaam lietaam gan nekad neesmu domaajusi.

Domājusi esmu, arī dēļ dažādiem pārdzīvojumiem un sava veida depresijas. Līdz darbībām gan nonākusi neesmu, laikam pārāk rūp cilvēki, kuriem tomēr esmu svarīga.

Gan pieķēru pie domas gan divas reizes mēģināju, pirmajā vienkārši paveicās, otrajā vienkārši nespēju līdz galam to izdarīt. Iemesli bija tas pats kas visiem lielākoties, depresija, diez gan smags emocionāls stāvoklis gan atbalsta trūkuma dēļ gan vientulības, nespēja pretoties, cīnīties.
Pie speciālista negāju, muti ilgu laiku par to turēju ciet un pati tiku ar sevi galā, kas protams prasīja ilgu laiku, bet es ar zināju ka es ar sevi tikšu galā, kā ar beigās bija.
Viss ko es varu par to teikt, ja nebūtu mēģinājusi, tad nebūtu tagad tas cilvēks kas esmu.

Es uzskatu, ka tā ir sava veida egoisms. Izdarot ko tādu, neaizdomājies par to, ka tavi tuvinieki, ģimene bus ļoti sāpināti un pārdzīvos, nav izslēgts, ka viņu dzīve tiks sašķelta no pārdzīvojuma. Tāpēc, kāda velna pēc sāpināt citus? Tas ir vieglākais ceļš, bet ne tas labākais. Ne velti Dievs neliek nest vairāk, kā vari panest... svarīgi šo tekstu atcerēties un saprast, ka ar visu var tikt galā, vai vismaz pieņemt faktu un atrast tomēr prieku citās lietās.

Kā jūs atguvāties no šā stāvokļa, atkal atradāt dzīvē prieku?

Bija smagi, bet sapratu, ka tā dzīvot turpināt nevar, sāku ar sīkumiem, smuki apģērbties, sakārtot vidi ap sevi, regulāras ēdienreizes, vispār pagatavot ēdienu, tādi mazie darbiņi. Izklausās varbūt ne pa tēmu, bet es tiešām ticu, mana pieredze ir rādījusi, ka visas lielās lietas sākas no sīkumiem, no kaut vai niecīgas disciplīnas.

Perversā, manuprāt, visi cilvēki pamatā ir egoisti. Cilvēki vispirms domā par sevi. Un cilvēkam, kurš domā par pašnāvību, mēģina to izdarīt, izdara to tāds egoisms piemīt vēl lielākā mērā, jo viņš domā par sevi, ir iegrimis savos iekšējos dēmonos, sāpēs, problēmās un visi pārējie ir kaut kur otrā plānā.

Kad manā ģimenē bija smags periods, viss uzkrita uz mani, biju kā pavediens, kas palicis,kas viņiem traucē sakārtot savas dzīves un liels spiediens tika izdarīts pret mani.
Tiesas, Mahinācijas, Zagšanas, Nauda, Krāpšana, Bērns - viss tur sakrita un man bija spontāna galvā ideja uz to. Jo es tad biju tikai bērns, es ļoti to pārdzīvoju, man bija slikti ar veselību, ko neviens neieraudzīja, tikai psihiatrs. Gājis visvisādi, lielākoties atguvos pie speciālista, vēlāk izvērtējot savu tālāko dzīves gaitu, ka kaut kas ir jāmaina tajā visā. Arī palīdzēja ticība, par cik esmu garīgi-ticīgs cilvēks, daudz mani tas sakārtoja pa vietiņām.

Izdarot ko tādu, neaizdomājies par to, ka tavi tuvinieki, ģimene bus ļoti sāpināti un pārdzīvos, nav izslēgts, ka viņu dzīve tiks sašķelta no pārdzīvojuma.

Un tai pašā laikā šie cilvēki kas mums ir tik tuvi, vai par kuriem atgādina tiklīdz cilvēks vēlas darīt ko drastisku, bet lūk ikdienā šiem cilvēkiem lielākoties par mums ir nospļauties.
Tai laikā kad šīs rīcības tika iesāktas es ļoti ilgu laiku nejutu ka man ir atbalsts, ka man ir "ģimene" vai cilvēks ar ko izrunāties, uzticēties. Un tas tā bija gadiem, bet lūk vienīgais attaisnojums kādu var sniegt cilvēkam kas grib darīt pašnāvību ir "Padomā par citiem", bet kur tie citi ir kad tam pašnāvniekam viņus vajag?