Nu, bļin, abols, a ko es nepareizu saku? Protams, ir brīnišķīgi, ka darbs ir sirdsdarbs. Bet, ja nepārtraukti sanāk knapināties, stresot par rēķiniem, nedod dievs vēl pie kādām problēmām ātros kredītus saņemties - tad ko? Vai arī, ja vienīgais veids, kā iztikt ar to algu pašai un bērniem ir, ja ir vīrs, kas pelna vismaz tikpat? A ko tad, ja vīrs gadās ķēms? Pat izšķirties nevar!
Tas ir idiotisms, ka pie mums skolotaji, sevišķi pirmsskolas, tiek atalgoti slikti. Tas darbs ir svarīgs un ļoti, ļoti vajadzīgs. Sīkajiem vajag ne tikai ipadu, bet arī labu, radošu, mīļu, talantīgu, iedvesmojošu audzinātāju. Man parasti gribas domāt, ka audzinātājas ir nevis neveiksminieces, bet ideālistes ar čaklu vīru :) Bet nu, izvēloties šo profesiju, ar to, ka alga būs tāda, kāda būs, ir jārēķinās. Ja tas nebiedē - uz priekšu! Ja aizbraukt kaut kur paceļot, brendīgas lupatas, ipads bērnam un citas lietas šķiet būtiskas - tad varbūt labāk nē.
Katram savs. Izvēles dzīvē var būt dažādas, bet vajag apzināties, ko tu iegūsi, un no kā nāksies atteikties.