elisee, pilnīgi pareizi, kurš var pateikt, kas notiek tam suņukam dvēselē, cik ātri viņš pierod. Es pati esmu bijusi dzīvnieku patversmē (aiznesu sunīšiem kārumus), un redzēju, ar kādu izmisumu viņi skatās uz tevi, rej, slienas pie sētas, smilkst, lai tikai kaut nedaudz izpelnītos tavu uzmanību. Es nespēju iedomāties, ka kādam būtu iekšas paņemt kaut 1 no tiem krancīšiem, aizvest pie sevis, lai paciemojas, un tad atvest atpakaļ, zinot to, ar kādām ilgām suns gaida savu īsto cilvēku un kāds pārdzīvojums ir atklāsme, ka ar tevi kārtējo reizi tikai paniekojās. Un pēc tādas rīcības vēl iedomāties, ka ir paveicis labu darbu. Katram no tiem suņiem ir stāsts, labi, varbūt kāds tur ir no mazotnes un neko citu nemaz nezina un nepazīst kā tikai patversmes restes, bet kāds ir bijis ģimenē, nodots un atstāts tāda vai cita iemesla pēc, un te nu atkal kāds jauki pacenšas apčakarēt dzīvnieku. Tādas dusmas!!!