Manuprāt, krūšu izmēram nav nekāda sakara ar sievietes vizuālo pievilcību, šauj mani nost, bet es nesaprotu to haju ap tām krūtīm, vienalga, lielām vai mazām, kāpēc to nozīme tiek tik ļoti uzsvērta? Man pašai ir vesela kompleksu virkne, es pārdzīvoju par visiem saviem defektiem un bieži arī nedefektiem, es neesmu par sevi augstās domās, bet nekad, ne kaut mazu mirkli, manas domas nav aizņēmis mans krūšu izmērs. Man konkrēti ir mazas krūtis, un man viņas neizraisa nekādas emocijas, nu lai viņas tur ir. Vienalga būtu arī tad, ja tās būtu lielas. Par citu sieviešu krūtīm arī man ir vienalga. Toties citām par manējām nav gan :D, atceros vienu sarunu ar savu veco māti!, ģērbjoties ar viņu vienā istabā pateicu, ka esmu nepārliecināta par sevi, pirmā atbilde, ko viņa izmeta - nu nepārdzīvo taču par tām savām krūtīm, nekā briesmīga tur nav, tu jau esi smuka meitene. Es goda vārds gribēju ar kaut ko mest, jo es ar savu tekstu biju domājusi visu citu savā ķermenī, atskaitot krūtis. Sievietes pašas bieži vien to kultivē, man liekas. Pašas pieņem stereotipus un pašas komplekso.
297
