Pārdomām. ;)

Es nepiekrītu, jo man ir cilvēki, kurus mīlu, taču ar viņiem esot es nejūtos kā mājās. Piemēram, mamma. Visu laiku jāsaspringst, lai neizdaru kaut ko ne pa viņas prātam.
Manuprāt, mājas ir tur, kur cilvēks jūtas mierīgs, brīvs, laimīgs.

Manuprāt Jā!
Noteikti nevarētu dzīvot viena kaut kur bez sev tuvajaiem cilvēkiem vismaz kādu vajaga!
Dzīvoju Uk un ļoti ilgojos pēc ģimenes!
Tagad esmu Lv ,bet savā dzīvoklī tomēr nejūtos tik laimīgi ,kā mājās kur esmu uzaugusi.

Mājas ir tur, kur ir cilvēki, ko mīlu - ?

Piekrītu.

Man, piemēram, mājas ir tur kur es dzīvoju.

Nē. Ir tādas valstis, kur es jūtos īpaši slikti vides, kultūras, cilvēku dēļ. Es tur nejustos kā mājās pat ja tur būtu cilvēks, ko mīlu.
Vispār es laikam diezgan ļoti esmu piesaistīta teritorijai, noteikti neesmu pasaules pilsone. Mājas man būtu tur, kur es jūtos labi, bet labi es nevaru justies visā pasaulē.

Es arī piekrītu, ka tā, pa lielam, ir. Esot ar mīļajiem es jūtos kā mājās arī vietā, kur uzturos pavisam neilgi.

Nē. Ir tādas valstis, kur es jūtos īpaši slikti vides, kultūras, cilvēku dēļ.

Man arī tā ir. Bet, ja atrodos tikai telpās, tad jūtos kā mājās. :D

Nejūtos labi pie cilvēkiem ko mīlu. Varbūt ar mani kaut kas nav labi, bet dzīvošana ar kādu mani negatīvi iespaido. Nepatīk, ja kads redz mani mācamies vai kautko lietderīgu daram. Man bija grūtības pateikt mammai ka iešu uz sporta zāli, ka lieku autovadītāja tiesības. Varbūt bailes no neveiksmes un nosodījuma, kaut gan pohuj nosodījums. Varbūt viss tādēļ, ka uzskatu radus par lūzeriem. Negribu atzīt, ka viņi lūzeri.
Arī ar sievieti tāpat. Ja viņa tik ienteresēta manās darīšanās, ka māte, tad reāli briest skandāls uz līdzenas vietas.

hmmm..laikam jau piekrītu, jā.

Manuprāt, mājas ir tur, kur cilvēks jūtas mierīgs, brīvs, laimīgs.

Es vairāk piekrītu šim.

Nepatīk, ja kads redz mani mācamies vai kautko lietderīgu daram. Man bija grūtības pateikt mammai ka iešu uz sporta zāli, ka lieku autovadītāja tiesības. Varbūt bailes no neveiksmes un nosodījuma, kaut gan pohuj nosodījums. Varbūt viss tādēļ, ka uzskatu radus par lūzeriem. Negribu atzīt, ka viņi lūzeri.
Arī ar sievieti tāpat. Ja viņa tik ienteresēta manās darīšanās, ka māte, tad reāli briest skandāls uz līdzenas vietas.

Tas tieshaam ir diivaini.

Kops parvacos uz UK, ilgojos nevis pec gimenes, bet gan pec normaliem majasbiedriem :D
Ja nopietni, nepiekritu.

Nepiekrītu, man mājas ir tur, kur atrodas man tuvas lietas. īstenībā man nepatīk ar kādu kopā dzīvot, pat ja tie cilvēki man tuvi un mīļi, izņēmums mīļotais vīrietis, kaut arī tad man kopādzīvošana nāk pēc diezgan ilga attiecību laika.

Tā ir. Ar saviem mīļajiem kopā varētu pārcelties kaut uz otru pasaules malu, ka tik mīļie ir blakus!

Es īsti nevaru piekrist. Mīļie cilvēki ir vajadzīgi, bet tas tomēr nenozīmē, ka tad uzreiz jutīšos kā mājās. Mājas ir kaut aks vairāk - gan mīļie cilvēki, gan lietas, kas man apkārt, pati vide un pat sajūtas, ko šī vide raisa.

Piekrītu tikai daļēji. Tas, ka jebkurā pasaules nostūrī varu labi justies ar "saviem" cilvēkiem, nepadara jebkuru vietu par mājām. Mājas man tomēr ir tikai vienas, arī māju sajūta, ko tās rada, un tikai tur es jūtos kā mājās, bet tas neliedz man labi justies arī citur.

Izklausīšos traka :D bet man māju sajūtu lielā mērā veido mans mājdzīvnieks. Tgd esmu ārpus mājas dažas dienas, tā pietrūkst, nevaru- ilgojos, skumstu :)