Stingri audzinātās dāmas

CatFromHell, vai nu tev vajag doties pie attieciigaa speciaalista, psihologa vai psihoterapeita, vai arii beigt fantazeet.

Bonbon es Tevi ļoti labi saprotu. Manai mātei topa teicieni bija-kādēļ Tu vispār piedzimi,esi nolādēta,Tu nekad nekas nebūsi,ka neko nespēju kārtīgi izdarīt. Un tikai sitieni un sodīšana.Nereizi netiku apskauta vai pateikts kāds mīļš vārds.

Sēdēju savā istabā cik vien iespējams,un paglābos no realitātes lasot grāmatas.

Lieki piebilst,ka ar māti neesmu kontaktējusies nu jau kādus gadus 4...

No malas cilvēki neticēja, bet man bija tiešām stingra audzināšana. Vienlaikus ģimenē arī bija liela mīlestība, tāpēc no vecākiem nebaidījos.
Ja godīgi, pretīgi atcerēties savus pusaudžu gadus. Biju lielu sūdu vārītāja. Dzīvesveids bija ļoti riskants un nepareizs, daudz ko nožēloju. Bastoju, dzēru, smēķēju, "maukojos apkārt" utt. Kaut kā man to izdevās apvienot ar smagām moralizēšanām, mājas arestiem, ierobežojumiem. Vienreiz mājas arests man bija uzlikts uz pusgadu ja nemaldos :D vismaz uz dažiem mēnešiem točna.
Mani tas iemācīja manipulēt, slēpties un būt viltīgai. Biju no ķēdes norāvusies, bet ap 17-18 jau kļuvu aizvien prātīgāka līdz tas progresēja aizvien vairāk un tagad jau cenšos pēc iespējas pakalpot, izpalīdzēt un atvieglot vecākiem dzīvi un esmu asistents un plecs visā, kur varu. Paldies Dievam, esmu veiksmīga, pabeigusi visas izglītības, stabilās attiecībās un vecāki var lepoties, ka viss beidzās labi. nesaprotu kāpēc biju tik smags pusaudzis, jo bērnība bija laimīga un ģimenē laba atmosfēra. Tagad gan vecāki šķīrušies, bet tas jau cits stāsts. Kaut kāds piedzīvojumu meklētājs manī sēdējā.

Līdz pamatskolas beigšanai nekādus tusiņus praktiski neapmeklēju, tolaik man bija viena labākā draudzene un vēl dažas draudzenes no klases, bet ar puišiem kopā netusējos. Īstā ballīšu dzīve sākās vidusskolā - aizgāju uz citu skolu, bet joprojām dzīvoju pie vecākiem. Jaunajā skolā man bija krietni vairāk draugu - tai skaitā puiši. Iesaistījos dažādās ārpusskolas aktivitātēs, kas ļāva iepazīties un sadraudzēties ar skolēniem no citām skolām. Pirmais puisis parādījās 10.klasē - iepazinos ar viņu internetā, sarakstījāmies ar vēstulēm, e-pastiem, un, kad norunājām pirmo tikšanos - gāju pie mammas rādīt puiša bildi un teikt, ka gribu braukt uz tikšanos - mamma ļoti negribēja laist (man bija 15 gadi), bet es toreiz ietiepos, kamēr beigās viņa palaida - bet tikšanās laikā zvanīja, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. Lieki piebilst, ka turpmākās tikšanās rīkoju slepus - vai nu skolas dienā vienkārši braucu tikties ar puisi (uz citu pilsētu) vai teicu, ka braucu pie kādas draudzenes, bet atkal devos tikties ar puisi.

Tolaik es ļoti daudz meloju vecākiem. Tētis bija tāds "vēsais džeks" attiecībā uz meitu audzināšanu, bet mamma tiešām bija ļoti stingra. Ļoti bieži teicu, ka palieku pie draudzenēm (par laimi, to man pārsvarā vienmēr ļāva), kaut patiesībā ballējos apkārt vai paliku pie kāda puiša. Reiz nebiju neko paziņojusi vecākiem - piektdienas vakarā ballējos ar puišiem, biju iedzērusi - vecāki bija zvanījuši vienai draudzenei, viņa iedevusi citas draudzenes tel.nr. - beigās pa ķēdīti vecāki mani sazvanīja, gan jau saprata, ka esmu dzērusi... Nākamajā dienā mani kārtīgi nolamāja...

Bet neskatoties uz 2 trakiem gadiem manā dzīvē, kad baudīju ballītes, melojot vecākiem, esmu, manuprāt, izaugusi par kārtīgu cilvēku - man ir laba izglītība, karjera, esmu precējusies, rūpējos cik nu vien iespējams par ģimeni, palīdzu vecākiem, māsām, brālim...

Tas, ko būšu mācījusies no visa šī - audzinot savus bērnus, centīšos panākt, lai viņi ir pilnībā atklāti pret mani - lai viņiem nav jāmelo, ka paliek pie draugiem - ļaušu iet uz ballītēm (protams, ar mēru), gribēšu, lai bērns vienmēr var zvanīt man jebkurā diennakts laikā - ka vienmēr būšu gatava aizbraukt pakaļ uz neizdevušos ballīti vai gadījumā, ja mans bērns būs sāpināts. Ļoti centīšos saprast savu bērnu un bez iemesla neierobežot. Jo ļoti negribētu, lai mani bērni man melotu tā, kā es meloju saviem vecākiem...

Esmu stingri audzināta,protams, ir bijis, ka bērnībā neļauj pie draudzenēm pa nakti palikt, vasarā arī draudzenes sauca ārā spēlēties, bet man bija jāpalīdz mammai dārzā. Vidusskolā gan gāju uz visādām ballītēm, vienīgā kontrole bija zvanīšanās, ja atbildēju vai uzrakstīju īsziņu,tad viss bija kārtībā,laikam jau no bērnības man bija ieaudzināts apzinīgums, ka jābūt laicīgi mājās un normālā stāvoklī,jo bail, ka vecāki rāsies. Kad studēju Rīgā, dzīvoju kojās bija problēmas ar palikšanu Rīgā, visu laiku mamma lika braukt mājās, ka viņai kaut kas jāpalīdz, un lai nepalieku pie draudzenēm , it kā pašai savas mājas nebūtu.:D

Jau kādus 8 gadus guļu uz merīnaitas spilvena.

Carolina lasot tavu komentāru, arī pielīdzināju sev.

Nezinu, liekas, dažiem šķiet, ka bērns ir viņu personīgais īpašums bez savas personības. Ērta iespēja, uz kuru izgāzt negācijas.

:D ne tur trāpīju:D

Bonecutie, es saprotu, ka tas izklausaas neticami, bet taa bija.matus man nodzina,peec tam,kad atnaacu maajaas no kaada tusinja, un vina bija uzzinaajusi,ka es nozagu no vinas kraajkasiites 300ls.apaksvelaa vina mani izmeta no maajaam,jo Naktii es biju izsitusii logu,lai tiktu maajaas,jo vina mani nelaida un tajaa vecumaa (man jau bija 15), vinas meitas bij noskanotas pret mani - vecaakaa meta mani aaraa, kad liidu pa logu ieksaa.es jutos pamesta.tagad manos 20+, es joprojaam par to paardziivoju, bet taa kaa vecaaki pagaajushajaa gadaa, atbrauca atpakal uz lv, esmu loti prieciiga.un man pasai ir meitinja.un puisis,kurs vieniigais zin sho staastu,nu, iznemot pusaudzu gadu draugus pie kuriem rakstīts egulaari paliku pa nakti. Vecaakiem es neko nestaaatu,jo esmu vinu miilaa meitina,negribu, lai uzzina par to visu kaada biju

Un es esmu domaajusi, ka moshka jaaiziet pie psihologa, bet ko es vinam vnk saaksu staastiit to visu?man tas dziivot netraucee,tpc neredzu jeegu

Kad es augu, man nešķita, ka mani audzināja ļoti stingri, likās vienkārši uzmanīja, jo bija zināmas meitenes, kurām audzināšana bija vēl daudz stingrāka par manējo. Bet palasot vismaz šīs diskusijas pieteikumu laikam manējo var uzskatīt par stingru audzināšanu, jo nebija nekādas āras plkst.22, bet jau ap plkst.20 jābūt mājās, ļoti bieži tika zvanīts, lai kontrolētu, ka nemeloju, tika prasīti draudzeņu tel.nr. un, protams, kādreizējā klasika - zvanīt uz mājas telefoniem, lai zinātu, ka tiešām esi savās mājās, kad vecāku nav mājās, vai arī pie draudzenes vai tml. Kad vecāki aizbrauca prom, bija video sarunas Skypē. Bija sms čekošana prasot operatoriem izrakstus, nemaz nerunājot par dienasgrāmatu uzlaušanu u.tml.

Tai pat laikā bija arī uzticēšanās, piemēram, cigaretes bija brīvi pieejamas, bet vecāki zināja, ka es pati nevēlos smēķēt. Man bija ilglaicīgas, nopietnas attiecības, līdz ar ko vecāki uzticējās puisim un kopā mēs varējām nakšņot, braukāt u.tml. Arī pret vienu tuvāko draudzeni bija tāda pati attieksme - ja viņa kaut kur dodas, tad es 90% arī varu. U.tml.

Tā kā domāju, ka man tomēr bija vidusceļa audzināšana un tāda, manuprāt, arī ir vislabākā - ka jābūt kaut kādiem noteikumiem, taču jābūt arī brīvībai. Protams, mani vecāki pieļāva audzināšanas kļūdas, bet kopumā esmu viņiem pateicīga par visu. Attiecības tolaik bija gan labas, gan sliktas, bet tagad ir tikai labas.

Nedomāju, ka bērna raksturs pieaugušā dzīvē 100% atkarīgs no audzināšanas, jo mēs augām ģimenē vairāki bērni un katrs ir atšķirīgs - viens izklaidējas, otrs ir nopietns; viens tās audzināšanas laikā visu laiku meloja un bija dumpiniecisks, otrs pakļāvās, trešais pa vidu utt. Tāpat zinu reliģisku ģimeni, kur viena meita 26 gados nekad nav bijusi attiecībās, ir ticīga, nelieto alkoholu utt., bet otra guļ ar visiem un lieto smagās narkotikas. Tāpat zinu ģimenes, kur viss bija atļauts, un izauguši gan kārtīgi cilvēki, gan dīkdieņi, plānā galdiņa urbēji un topošie bezpajumtnieki.

Tāpēc mans secinājums - viss atkarīgs no paša bērna, vecākiem ir jāizjūt, kādu audzināšanas metodi būtu vislabāk pielietot..

Ā, un mana kontrole izbeidzās ap 18 gadu vecumu, kaut kā tā ļoti pēkšņi, ka pati biju nobrīnījusies. Joprojām bija uzmanīšana, bet pavisam citā līmenī. Tas likās tā forši, ka vecāki spēj pieņemt, ka biju izaugusi, jo ir dzirdēti varianti, kad vecāki uzskata par mazuli savu 35 gadīgo meitu.

Vēl jāpiemetina, ka norāvusies no ķēdes nekad neesmu bijusi. Ir bijuši brīži, kad vairāk izklaidējos, darīju neprātības utt., ir kad mazāk, bet tam nav bijis saistības ar kontroli, jo nav bijis tā, ka tiklīdz kontrole mazāka vai beigusies, tā uzreiz - pārvēršos par citu cilvēku. :D Citi mani vienaudži, kas tika audzināti izlaidīgi, man un man līdzīgajiem prognozēja to ķēdes noraušanos.. Nekā. :) Neizjūtu, ka būtu kaut ko pazaudējusi vai tamlīdzīgi..

Mamma man bija ļoti stingra. Esmu jaunākais bērns. Ar brāli gāja grūti, viņš, kā jau puika būdams, nemācījās un blandījās apkārt. Tad nu vecāki "lai kaimiņi nepadomātu, ka abi bērni neaudzināti" visas cerības lika uz mani. Gāju gan mūzikas skolā, gan mākslas skolā, gan ansamblī un skolas korī. Sēdēju mājās un mācījos, nekad nekur negāju un netiku laista. Visvairāk sāpēja, ka netiku laista arī uz vienkāršām pasēdēšanām ar daudzenēm vai klasesbiedriem, par spīti tam, ka vecākus klausīju un podus negāzu. Likās netaisnīgi, ka tā raujoties neesmu pat pelnījusi pavadīt laiku ar draugiem.
Vecākiem ļoti svarīgas bija manas atzīmes - tiku nokaunināta, ja dabuju 5 vai zemāk. Tā vainas apziņa man joprojām ir saglabājusies. Esmu perfekcioniste- vienmēr visu mēģinu izdarīt cik labi vien varu. Ja nesanāk, jūtos pievīlusi sevi un citus. Tagad tikai saprotu, cik ļoti tas bija nepareizi. Tas iedzītais perfekcionisms sarežģī dzīvi..nemāku paskatīties uz lietām ar vēsu prātu. Uz skolu arī drīkstēju neiet tikai tad, kad no gultas nevarēju piecelties. Ja tikai temperatūra vai galvas sāpes, tad tas neskaitījās.

Vispār, liekas nepareizs man tas audzināšanas modelis. Jā, tagad paskatoties atpakal, liekas, ka daudz ko netiku izbaudījusi. Nerunāju par dzeršanu vai smeķešanu, bet socializēšanos un dauzīšanos skolā - brīvajā laikā. Man vispār nav nekādu labu atmiņu par skolas laikiem, jo viss, ko darīju, bija mācīšanās.

Varbūt tāpēc arī agri sāku attiecības (nopietnas). Lai izrautos no mājām, atrastu cilvēku, kas man uzticas un ar mani lepojas..
Un tagad dzīvoju pavisam citā valstī. Māju īpaši nepietrūkst. Izbaudu to, ka neesmu vairs pie pavadiņas. Attiecības ar vecākiem ir uzlabojušās, jo esmu pierādījusi, ka varu būt patstāvīga.

Nezinu.. grūta tēma. Grūti izvērtēt, jo dalītas jūtas. Katrā ziņā zinu to, ka mamma to darīja aiz laba prāta. Vecāku mīlestības arī netrūka (un joprojām netrūkst), bet tomēr liekas, ka varēja iztikt bez tā perfekcionisma un kontroles. Lai gan zinot to, cik viņai bija grūta bērnība, man prieks, ka par spīti visam, viņa ir tik laba mamma :)

Es gan saku paldies vecākiem par to, ka mani neaudzina pārlieku stingri, nekontrolē katru soli un neļauj darīt to ko gribu. Viņu attieksme ir diezgan brīva - ar draudzenēm varu mierīgi satikties, laiks nav ierobežots, varu braukt ciemos uz citām pilsētām vai pat valstīm, iet uz pasākumiem, festivāliem, arī pret alkoholu nav striktu aizspriedumu (tētim, mamma tajā ziņā tomēr ir stingrāka)

14 gados?????????!!!

KUBIS, da nu kas tev ir? Katrā diskusijā manu komentāru ķidāsi? Ak dies, nu kas tur tāds? Jā, 14 (15) ir zīdaiņa vecums, man vajadzētu sēdēt četrās sienās, skatīties multenes un spēlēties ar lellēm.

Jā,es biju tik atpalikusi,ka 14 gados vēl lelles prom nemetu.

jokaina. tak macies no Alaska jau sen skatas serialus ar savu Virieti, iedzer :D

Jap, drausmas, citas tak vēl spēlējās ar lellēm, es skatos seriālus ar draugu, tpfu, VĪRIETI, gandrīz 15 gadīga meitene ar 17 gadīgu VĪRIETI, lelles man vairs nav, ak nē. Visas tik svētas, blakus diskusijās stāsta, kā 13 gados zaudēja nevainību un dzerdamas vāļājās grāvjos, bet man nav lelles, kā tā var.

s, blakus diskusijās stāsta, kā 13 gados zaudēja nevainību un dzerdamas vāļājās grāvjos, bet man nav lelles, kā tā var.
24.09.20

Ohho.. es 15 gadis nedzēru, grāvjos līdz šim brīdim nevālājaos un par seksu sāku domāt gandriz 18 it gados. Un te tādu daudz. Nebojā bērnību te visas!