Stingri audzinātās dāmas

neesmu ļoti stingri audzināta. kad biju maza man arī īpaši neļāva palikt pa nakti pie draudzenēm, jo man tak esot pašai savas mājas. bet, ja ilgāk palūdzos tā pat atļāva. varēju mammai runāt pretī, bet, ja tētis kko stingrāk pateica, tad uzreiz mute ciet un asaras acīs. ar tēti nekad nav bijušas ļoti tuvas attiecībās, tās parādījās tik tad, kad vecāki izšķīrās. arī mājasdarbus man nepārbaudīja, ja nu vienīgi pirmajās klasītēs. tā es pati kļuvu patstāvīgāka, mācījos saplānot savu laiku, neviens nestāvēja blakus un neteica, kas tagad jādara. klasē bija ļoti daudz klasesbiedru, kas jau 8. klasē gāja pīpēt un dzerstīties, protams, atzīmes viņiem arī nebija tās labākās, es to redzēju un sapratu, ka tāda noteikti negribu būt. nu nezinu, daudz kas man pašai pieleca :D ko un kā labāk.

Audzināja mani ļoti strikti. Nedēļā reizes 2 noteikti dabūju arī pa galvu.. ne burtiski, kas nu kuro reizi. Noslānīja ar siksnu (ļaunākajā gadījumā ar kādu elektrības vadu), dabūju ar plaukstu pa seju u.c. Grūti tagad atminēties vai tiešām biju tāds kretīns, bet nu, noteikti zinu kā savus bērnus neaudzināšu. Tēvs mani regulāri pielīdzināja sev. Skolā bija teicamnieks, attiecīgi, es nedrīkstēju krist ne kripatu zemāk par viņa līmeni. Nokritu - sodīja un ne tajā vieglākajā formā. :D Bija gadi, kad Ziemassvētkos atstāja bez dāvanām. Atklāti varu teikt, ka no tēva baidījos. Atnākot no skolas centos viņam vispār nerādīties acīs.

Tiesa gan, ļaunu prātu neturu, jo jaunāko māsu audzināja pavisam citādāk un apstākļi arī tad jau bija pavisam citi. Laikā, kad uzaugu es, vecākiem bija miljons problēmu, kas deva pa nerviem.

man mamma bija tā stingrā, neļāva iet uz nekādam ballītēm, pirtīm utml lietām. palikt pa nakti pie draudzenēm arī neļāva, tā arī neuzzināju kāpēc nevar. nekādus otros, trešos auskarus, pīrsingus neļāva. arī par drēbem viņa mani kontrolēja. ja viņai patika, tad var vilkt, ja nē,tad varēju spītēties cik gribu.
tagad uz to atskatoties, domāju varbūt, ja būtu gājusi uz tām ballītēm 15-17 gadu vecumā, varbūt būtu drošāka un man šķistu vieglāk iedraudzēties ar cilvēkiem, jo tagad man grūti iedraudzēties un iejusties jaunās kompānijās. kad palika 18, mamma nedaudz atlaida grožus. gāju uz savām vecrīgām, nakšņoju citur. tikai vajadzēja uzrakstīt vai uzzvanīt lai mierīgs prāts kur esmu, cikos būšu. tagad varu nākt mājās cikos gribu :D ir 2 pīrsingi, 8 auskari, drēbes pērku kādas gribu, bet tā tas tāpēc,ka pati saku strādāt un naudu no vecakiem neprasu. varu darīt,ko es gribu. Mamma jau ir mani izaudzinājusi.
un manus vecakos braļus gan vini stingrāk audzin,aja.

Es kopš 17g.v.dzīvoju viena un biju materiāli neatkarīga, sāku dzīvot viena un vecāki neierobežoja mani, dzīvojot ar vecākiem muļķības arī nedarīju.
Biju un esmu klusa, mierīga meitene.

Tā kā ar mammu dzīvojām divatā un viņa strādāja un studēja, viņa mani nemaz nevarēja sevišķi izkontrolēt. Mājās bija jābūt desmitos, jā, bet pārējā laikā darīju, ko gribēju. Nebiju tas paklausīgākais bērns, bet ignorēt noteikumus un spītēties arī neatļāvos. Lai vai kā, ballītes paspēju apmeklēt ne vienu vien.

Patiesībā esmu pateicīga par tādu audzināšanu, jo iemācījos patstāvību gan darbos, gan domās (jo neviens nemācīja, kā dzīvot un ko domāt), kas man ļoti noder pieauguša cilvēka dzīvē.

Līdz palasījos šo diskusiju, man šķita, ka esmu pārlieku stingri audzināta...
Izrādās, diezgan brīva biju.. vienkārši bija labvēlīga augsne attīstībai, tomēr tās nesaskaņas... Jo bērniem/pusaudžiem tāda attīstība neliekas tas pareizākais, gribas ar draugiem.. Un arī nav slikti - attīstīt komunikācijas spējas. Bet jā, visu vajag ar mēru.

ak jā, kad parādījās dators, internets un soctīklošana, man bija sava parole un uzlikts limits - pie datora 2 h dienā, ar ko man nebija gana, jo vajadzēja klausīties mūziku, radio jau tad nebija mana favorītizvēle. Plus vienmēr tika čekota vēsture, ko tad esmu darījusi. Paroles mainīju teju vai katru nedēļu, tīri, sirdsmieram.
Tagad salīdzinu ar savu mazpadsmit gadus jaunāko māsu. Viņai atļauj vairā vai mazāk visu, rakšanās pa mantām gan nav mainījusies. Tomēr viņa var iet, kur grib, kamēr vien mājās ir saprātīgā laikā (viņai tikai 10 gadi, tāpēc par tusēšanos līdz 11 naktī, loģiski, nav runas), bet āķis ir tajā, ka vina nekur arī neiet, negrib neko darīt. Brīvās dienas un no mācībām brīvais laiks tiek pavadīts ar degunu planšetē. Tā aizgāja arī visa vasara. Māsa ir ļoti noslēpumaina, ne ar vienu īsti nerunā, ja kaut kas atgadījies, nestāsta. Mamma arī vienu laik viņu bija pasākusi raut aiz matiem un kliegt virsū, nereti par absurdiem iemesliem, izskatās, ka tas loģiski, ir ietekmējis sīkās radošumu un ātru domāšanu. Tas bija laiks, kad man pret mammu cieņa pazuda gandrīz vispār, nereti jaucos iekšā viņas aurošanā, par ko pati saņēmu pretī, taču ne vienmēr es varēju būt klāt, jo pa pusei dzīvoju ar puisi. Centos māti saprast, centos norādīt uz viņas kļūdām, bet tur tāds kā blackout pretī, it kā dzird, bet ne ko nesaprot. Esmu atļāvusies arī viņai uzšaut pa vaigu, atsēdināt krēsā un sabļaut, ka tā nedrīkst.
Ļoti priecājos, ka man tā nebija, un joprojām nesaprotu, kurā brīdī viņa kļuva tik nepacietīga un nervoza. Skatoties uz māsu, viņas raksturu un pašapziņu es redzu visas vecāku pieļautās kļūdas, taču tā nav pat audzināšana, tā ir neapzināta cilvēka "Es" graušana. Redzēsim, kas būs pēc gadiem, bet man izskatās, ka būs daudz melu un slapstīšanās.

Man arī bija stingrā audzināšana. Pa daļai nācās attīstīt iztēli un kaut ko sameloties, lai darītu to, ko gribās, bet tajā pašā laikā bija arī apjēga, kas būs, ja pieķers.
Ātri iemācījos taktiku "es taču laba un paklausīga, es drīkstu - neko nesavārīšu". Tas gan ne visos gadījumos līdzēja un no skolas disenēm bija jānāk mājās 22:00, bet ikdienā 21:00.
Dikti apvainojusies es nejutos. Man mācēja paskaidrot, kāpēc nē, ja kaut ko neļāva. Nebija tāds "nē un viss". Ja man bija sliktākas atzīmes, neviens cits, kā es pati, pie tā nebija vainīgs, attiecīgi uz disenēm negāju, jo bija jāmācās. Pati jau zināju, ka varu nemaz pat neprasīt. Tāpat bija lietas mājās, kas bija jādara, kad tas bija izdarīts, tad varēja iet.
Ja biju apslimusi - iesnas, klepus un ārā slikts laiks - vējains un lietus, arī zināju, ka var nemaz neprasīt, neļaus, lai nesaslimstu līdz galam.
Bet man kaut kā nebija tā aizvainojuma pret mammu, ka citi drīkst un es nē. Protams, bijušas diskusijas par to, ka draudzenēm mājās nekas nav jādara, bet man ir, taču arī to man mācēja paskaidrot tā, ka sapratu un neapvanojos.
Kad aizbraucu studēt, manā gadījumā tā bija Liepāja, nevis Rīga, taču arī nebija nekādas tusēšanās pa klubiem utt. Mācījos. Un nenožēloju, ka tā. Pāris reizes jau, protams, aizgāju šur un tur, taču, pat ja nekas īsti skolai nebija jādara, labprātāk sēdēju kojās un pārskatīju, vai man viss gatavs, nekā vazājos un dzēru. Kādu alu kādreiz ar koju biedriem izdzēru tur pat kojās, mēdzu iesaistīties tajā, kas notiek uz vietas kojās, bet ne pārāk.
Viennozīmīgi varu mammai pateikt paldies, ka iemācīja mani izvērtēt, kas man ir un kas nav vajadzīgs un domāt par sekām, lai ko es nedarītu, kā arī plānot uz priekšu un domāt.

Mani vecāki bija stingri līdz man palika 16, pēc tam jau ļāva visu ko - iet uz klubiem. Pēc 9. klases arī pārvācos uz centra skolu, nebija vairs tik viegli izkontrolēt.
Bet līdz tam nekur neļāva iet un blandīties, vienmēr laicīgi bija jābūt mājās vai jāpaziņo ar ko un kur eju. Uz jubilejām arī reti kad gāju, tad vienmēr bija jābūt laicīgi mājās. Ja gāju, tad vienmēr vecāki aizveda un pēc tam savāca noteiktā laikā.
Atceros kā vienreiz atļāva aiziet uz "SuperFM" klubu, kur bija dienas disenes no 12-23 :D Bija pārākā laime! Bet pēc tam, kad visi vēl palika, man tētis atbrauca pakaļ, biju baigi apvainojusies. Un vēl mēs toreiz "apreibinājāmies" ar energy drinku :D:D:D

Es no kādiem 12-15 gadiem biju sliktais bērns, varbūt tāpēc bija tik stingri. Bet nu tāpat tas neko nelīdzēja. Blandījos pēc stundām, kad zināju, ka vecāku nav mājās, mačkājāmies ar klasesbiedriem pa gultām, dzērām Merkūru un pīpējām Elitu (neko citu tajā laikā nevarēja dabūt) :D Un tā kā padsmit gados vecākiem mazbērnus neesmu sagādājusi, tad jau laikam bija jēga tai audzināšanai. Nebija jau arī nemaz tik vienkārši izkontrolēt - telefonu nebija nevienam. Varēja tikai skriet uz taksofonu un ar žetoniem zvanīt vecākiem, lai zinātu, cikos būs mājās.
Kad palika 15, tad ļāva kkur iet tikai kopā ar māsu, jo viņa bija "godīgā", resp., ja viena no mums gribēja ballēties, tad obligāti bija jāiet kopā. Un tad jau māsu arī sapazīstināju ar sliktajiem puišiem un tā mēs kārtīgi sākām tusēt :D
Visu mūžu esmu Rīgā dzīvojusi, normāli izbaudīju ballītes, vazājoties 3x nedēļā ballēties, vairāku gadu garumā. Tāpat pa bišķim ļāva iedzert, nebija tā, ka novēlos no taciņas kā pabeidzu skolu.
Katrā gadījumā šobrīd es jūtos pateicīga, esmu normāls cilvēks, man piemīt morāles normas un pret vecākiem izturos ar cieņu. Savējiem es neatļautos pateikt: ej dirst. Domāju, ka tāpat audzināšu savus bērnus.

Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka mani un manus brāļus audzināja samērā vienādi un samērā brīvi. Ar mani bija vieglāk-man baigi neprasījās vandīties apkārt un dzert. Ar brāļiem grūtāk-puikām vwirāk un trakāk gribas ballēt :D bet ap 17gadiem es saskāros ar stingru audzināšanu,jo manam pirmajam puisim bija riktīgi stingra māte. Viņš gan ir izaudzis labs cilvēks, bet zinu, ka viņiem daudz konfliktu bijuši. Piemēram, atceros kā mamma 5d vakarā 11.klases skolniekam 19.00 zvana, ka jānāk mājās jo viņa tā grib. A mums randiņš. Biju šokēta par tādu otra laika un plānu nerespektēšanu.

Biju sūdu vārītāja,bet stingra audzināšana man īsti nekad nav bijusi. Un paldies dievam,ka tā. Tos,kurus es pazīstu no stingro audzināšanu ģimenēm,kad ir aizgājuši studēt vai vienkārši vairs nedzīvo ar senčiem,uzreiz tāāā noraujas no ķēdes,pietam vismaz 3x trakāk.

Mani vecaaki nebija iipashi stingri, lielaakoties visu sapraata robezhaas atljaava, neaizliedza. Tachu mamma bija stingraaka par teeti. Vinja diezgan biezhi rakaajaas manaas mantaas (es arii nesaprotu, ko vinja tur centaas atrast), liida manaa telefonaa, lasiija sms, tas bija ljoti riebiigi jo reiz ar draudzeni caur sms sarakstiijos par intiimaam probleemaam un kad mamma to izlasiija, bija liels skandaals. Vispaar ar vecaakiem daudz pleesos, daudz meloju, manipuleeju, dariiju visaadas stulbiibas, piipeeju, bastoju, blandiijos apkaart ar huligaaniem.

Mamma visus striidus risinaaja psihojot, bljaujot un paarmetot, teetis mieriigi, bez histeerijas pateica iisi un kodoliigi, tas man lika nozheelot izdariito daudz vairaak, nekaa mammas trakoshana.

Prieks par kādu cilvēku esmu izaugusi, tajā pašā laikā domāju, ka būtu tāda pati arī ar ''brīvāku'' auzdzināšanu. Žēl, ka daži momenti izpalika. Draudzenēm bieži vien bija lielāka vaļa un man gribējās to pašu - vairāk paļāvības un brīvības. Mana audzināšana, attieksme pret bērniem tajos momentos būs mazliet savādāka.

Citus komentārus nelasīju, bet par sevi šajā sakarā varu teikt - bija baigais besis, ka man neuzticējās. Piemēram, pēc 9. klases bija pēdējais ar klasesbiedriem kopīgais pasākums, uz kuru netiku, jo mamma pēkšņi pārdomāja (vecmamma atkal kaut kādus idiotismus sastāstīja, ko tikai tā jaunatne tādos pasākumos nesadarot), un pateica, ka, ja es iešu, tad viņa nākšot līdzi mani pieskatīt. Tad nu negāju nemaz.
Galvenais, ka es vispār biju reti apdomīga un garlaicīga būtne, kas alkoholu nelietoja, ar džekiem tumšos kaktos nelīda mīcīties utt.

Arī pēc tam nekādas trakulkības pie pirmās izdevības nesāku darīt. Laikam savā mūžā esmu tikai vienu reizi nonākusi tādā "tusiņa" situācijā, par ko domāju - fui, fui, fui, riebjas atcerēties. (Lai gan toreiz kā attaisnojumu notīties minēju, ka "mamma uztrauksies", lai gan vairs nedzīvoju ar radiem kopā :D ).

Ko tagad par to domāju - nu, tagad varbūt labāk saprotu, kāpēc māte tā rīkojās, bet joprojām uzskatu, ka nebija tas pareizi.

Man bija sirdslieta kopš bērnudārza-sporta dejas. Ļoti vēlējos turpināt pēc 14 gadiem, bet vecāki vairs neapmaksāja šo prieku, par spīti tam, ka sporta deju kluba vadītāja bija ar mieru samazināt uz pusi ikmēneša nodarbību maksu, jo vienmēr ieguvu apbalvotās vietas. Nerunājot par puišiem, manam tēvam vispār ir crazy uzskati, ka manam puisim ir jābūt tikai un vienīgi latvietim, vienmēr ķircināju, ka aprecēšos ar melnādaino. Kopumā..rezumē ir tāds, ka skolas laikā man nekad nebija drauga, bija ļoti labas sekmes, daudz kompleksu, jo katru reizi, kad dabūju matemātikā 5 mamma teica, ka ar tādu potenciālu es būšu ielasmeita. Bet visi pārējie vienmēr teica, ka esmu miera mika, ļoti jauka, pārāk labsirdīga, pilnīgs pretpols vecāku teiktajam. ..skolā gāja smagi, ņemot vērā to, ka bērni bija ļauni, tad vēl vecākiem bija īpatnējs uzmundrināšanas veids. . Iemesls tam visam nebija tas, ka es būtu stulba, varbūt tikai matemātikā, bet tas, ka vecāki dzīvoja kopā šķirti un visu savu naidu izvēla uz mani. Mani talanti palika, bet neattīstījās, par to ir lielākā škrobe..a tusiņi un alkohols nekad nav bijis manā vēlmju sarakstā.

*apprecēšos

Es it kā tiku audzināta stingri,bet ne jau tādēļ,ka baigi par mani raizētos.
Skolu nekad nedrīkstēju izlaist,bet tas tādēļ lai nekristu uz nerviem.
Par ballītēm,draugiem varēju aizmirst.Baidījos pat muti atvērt,ka skolai vajadzēja nopirkt kādas lietas un tā.
No skolas mājās,padarīt mājas darbus un gatavot ēst.Jā,mana māte nebija tradicionālā,kas gatavo brokastis,pusdienas,vakariņas un rūpējas par bērniem.
Kad parādījās patēvs,tad vispār centos būt maza un nemanāma.

Vai esmu viņai pateicīga? Nezinu...jā,priecājos ka esmu kārtīga utt.,bet es pati izaugu tāda.
Nebūt nepriecājos,ka izaugu par nepārliecinātu,kautrīgu,negribētu,kompleksainu bērnu...Ar ko pēc tam nācās smagi cīnīties un vēl tagad pie tā strādāju.

Zinu,ka ar saviem bērniem visu darīšu tā,kā nebija man.

Mani vecaaki aizbrauca uz arzemeem, kad man bija 10 gadi un es paliku dziivot pie mammas maasaa. Vispaar biju labs beerns, maaciijos, gaaju uz pulciniem. Bet arii dusmojos, kad bija nesaskanjas ar tanti.vareeju dusmaas uzkliegt-nu,nemaaku es tos makaronus vaariit (kad vina man maaciija taisiit eest), un par to vina mani aiz matiem raustiija pa visu maaju,sita ar suna dzelzs siksnu, baaza galvu aukstaa uudens spainii, tipa sliicinaaja, utt. Uz to visu noskatiijaas vinas meitas, jaunaakaa raudaaja,meeginaaja vinu aptureet un tas bija mans vieniigais glaabins. Kaa sodu par kaadu manu dusmiigu reakciju, meedza nedot man naudu pusdienaam, staaveet stuurii ar paceltaam rokaam,utt. Peec tam es saaku palikt nekontroleejama-zagt naudu vinai, dzert ar vecaakaas klases meitenem, piipeet zaali, tuseet, beegt no maajaam, bet vina tikai sita mani, nodzina matus uz nulliiti, apaksvelaa izmeta no maajaam, izmeta visas manas dreebes miskastee, uzlauza manu draugiem.lv profilu un sarakstiija visaadas pretekliibas manam puisim, utt. Nu,mums bija riktiigs karsh.protams,,to visu paareejo vina dariija, jo es jau biju kluvusi par neaudzimaamu beernu. To es saprotu. Kaa lai savaadaak tiek galaa ar ttaadu huligaanu
Bet to, ka vina mani sita pirms tam,es uzskatu, ka tur nu gan vareeja maigaak pret beernu (mani)

Pēc skolas uzreiz mājās, nekāda iešana ārā ar draugiem, kur nu vēl palikšana pa nakti vai ballītes. Klausoties mūziku, to nedrīkstēja dzirdēt citā istabā. Jāēd tikai tas, kas uztaisīts. Vasara jāpavada mājās, strādājot, ja māte pārbrauc no darba un esmu ārā ar draugiem, kārtīga morāle.
Katrreiz prasot pusdiennaudu jāklausās tajā, ka sēžu uz kakla un jāpelna pašai sava nauda- vienalga vai man bija 10 vai 16. Plus vēl tā rakņāšanās pa mantām. Šķiet, ka es tiku uzskatīta par viņas īpašumu, kuram jāpakļaujas visām viņas iegribām. Atceros sarīkoto histēriju par to, ka es no mājas nedrīkstu iziet ar vējjaku, kuru biju uzvilkusi. Obligāti bija jāvelk tā, ko viņa vēlas. Vienalga, ka man 16, vienalga, ka tās jakas ir vienlīdz siltas, viņa bija gatava nokavēt darbu tikai tāpēc, lai panāktu varu. Tādi atgadījumi bija nepārtraukti. Un pamēģini tikai kaut ko iebilst, kā tu vispār uzdrošinies iebilst mātei. Man pat nevajadzēja neko darīt, lai viņa ar mani mūžīgi būtu neapmierināta, pietika ieiet pa durvīm, lai klausītos cik stulba, nepateicīga, nepaklausīga esmu. Varbūt vienkārši bija ērti savu neapmierinātību izgāzt pār bērnu. Mājās laiku pavadīju savā istabā, parādoties kādam acīs tikai tad, kad vajadzēja paēst.

Labi, jā, tagad pieaugusi neesmu nodzērusies, mācos, esmu atbildīga, taču neuzskatu to par audzināšanas nopelnu. Uzreiz pēc 9 klases rāvos pēc iespējas tālāk, uz Liepāju, pirmajās nedēļās patrakoju, tas arī viss. "Audzināšanas" nopelns drīzāk ir tas, ka izaugot, mūždien ir tā sajūta, ka neesmu pietiekami laba, bail izteikt savu viedokli, šķietu nepilnvērtīga, izvairos no cilvēkiem ,nespēju uzticēties un atklāties. Mhm. Paldies māt.

Tajā pašā laikā jaunākais bērns kāpj uz galvas pašai mātei. Var uzbļaut, ka traukus nemazgās, uzbļaut, ka grib skatīties multeni un pārslēgt kanālu, jau septiņos gados mierīgi pārnākt pēc skolas tikai vakarā. Pateikt, ka viņai savas drēbes nepatīk un pieprasīt jaunas.

Mani kontrolēja, daudz kur nelaida, bija jābūt laicīgi mājās, man bija šausmīgi kauns no klasesbiedriem, jo, ja laicīgi neatnācu, sākās visādi zvani un mana meklēšana. Laikam vieglāk kontrolēšanu būtu paciest, ja par sodu nosaka kādus ierobežojumus, nenopērk kādu jaunu mantu, bet man mamma manipulēja ar mani sakot, ka es kapā viņu iedzīšot, viņai ar sirdi slikti palicis, ka zāles dabūjusi dzert. Ar tagadējo prātu saprotu, ka nekā tāda nebija, tikai spekulēšana ar mani.
Pateicīga par to neesmu, bet ļaunu prātu arī vairs neturu, kaut daudz ko zaudēju, mana dzīve sākas tikai no 18 gadiem, kad aizgāju mācīties uz citu pilsētu. Jā, dažus gadus biju kā no ķēdes norāvusies, bet nekādās šaubīgās kompānijās īsti nav nācies nokļūt.