Kontrolēja ļoti.Līdz 16 gadu vecumam,kad mamma aizbrauca uz 4 mēnešiem uz UK un es pārvācos pie omes no tēva puses.Tad tik gāja vaļā.Nekāda respekta pret omi vai tēvu man nebija(šķīrušies,viņš nekad nebija īsti piedalījies audzināšanā).Uzradās draugu Rīgā,braucu tusējos.Tēvam šķita ģeniāla doma palūgt kādam uzlauzt manus profilus un paskatīties,ko es tur daru.Tika izkopēti no konteksta izrauti teikumi,kuri nezinot visu sarunas tēmu skanēja vienkārši šausmīgi,tiku būtībā pataisīta par mauku,dzērāju,narkomāni,kas piedevām vēl neciena nevienu savu ģimenes locekli.Tovakar man pateica,ka man nebūšot nekā-telefonu man ņemšot nost,interneta nebūšot,braukšu dzīvot pie viņa uz laukiem,kur visu laiku strādāšu viņa siltumnīcās,svētdienās iešu uz banzīcu(jo biju kādam rakstījusi,ka nevaru ciest baznīcu un Dievu),draugu man nebūs un uz skolu es arī vairs nedrīkstēšot iet(gāju 10. klasē),atceros,ka viņš toreiz ar roku paņēma manu zodu un saspieda,kaut ko pateica.Nepietika ar to visu,nepedagoģisko rīcību liegt jaunam cilvēkam izglītoties un attīstīties liedzot pat skolu,viņš vēl mani pazemoja omes,vectēva un abu māsīču priekšā,dodot viņām lasīt tās no konteksta izrautās frāzes.Tas ir kaut ka,sko es viņam nekad mūžā nepiedošu,lai neuzdrošinās pat kādreiz celt gaismā kaut ko no tā visa,lai pasmietos kāda muļķe pusaudze es biju.Man tovakar bija jāsalasa mantas un nākošajā dienā man brauktu pakaļ un vestu uz laukiem.Tā vietā es sameklēju savu pēdējo naudu,kuru man atstāja mamma,kamēr joprojām tiku aprunāta virtuvē,uzvilku kedas un oktobra vidū,pa nakti izmetos uz Rīgas šosejas un gāju pie drauga uz Rīgu vienās džinsa bikses un plānā jaciņā.Es nogāju 20km,baidīdamās,ka kāds ir pamanījis un brauc man pakaļ,lai aizvestu mani prom,atņemtu man visu,ka sman ir nolemtu mani mūžīgai dzīve kā melnstrādniekam,liedzot man iespēju izglītoties un augt.Pie paša Ķekavas apļa man izdevās sagaidīt pirmo autobusu uz Rīgu.Tā bija šausmīga pieredze manā dzīvē.Taču tas laikam tēvam bija kā bomis pa galvu,ka ar pliku roku mani ņemt nevarēs un ka,ja vajadzēs es kājām no viņa prom aiziešu un panākšu savu.
Tusēties es turpināju,tikai to rūpīgāk slēpu,vairs neko soc. portālos nerakstīju,bet visu turpināju kā līdz tam.Kad man ome teica,ka labi,ka tētis man toreiz esot nodevis,ka redz kāda es normāla esot izaugusi es viņai apteicu,ka tas manī neko nemainīja,es to visu turpināju,tikai rūpīgāk slēpu un es tāda esmu,jo es pati sevi par tādu audzināju un pati sevi tādu vēlējos redzēt.Ir pagājuši 5 gadi un man joprojām ir trauma,ka kāds izlasīs manas sarunas draugos,pat ja tur nekā nav,ir ļoti grūti uzticēties cilvēkiem un atklāties,pagāja 3 gadi esot attiecībās ar draugu līdz es atļāvos paraudāt viņam uz pleca un vispār pastāstīt,kas ir noticis.
Tāpēc es uzskatu,ka pusaudžiem ir jāļauj nedaudz vaļas,ir jāļauj pašiem pieņemt savus lēmumus,pieļaut savas kļūdas,jāļauj krist un atkal celties,bet vienkārši no malas jāvēro,kurā brīdī ir nepieciešam iejaukties,jo citādi tas jaunais cilvēks tiešām noies no ceļa.Nevis vienkārši tā-tev neko nedrīkst,jo tu varbūt noiesi no ceļa,kamēr skatoties uz to jaunieti nekas neliecina par to,ka kaut kas būtu slikti.Es,piemēram,joprojām turpināju iet uz skolu,atzīmes nebija pasliktinājušās,tēvs bija gājis uz skolu un prasijis par manu uzvedību un vispār,ko pedagogi par mani domā,viņi atbildēja,ka es esmu ļoti pieklājīga,prātīga,atbildīga un centīga meitene,tomēr viņš pieņēma lēmumu,ka pedagogi skolā ir muļķi.
Tāds ļoti detalizēts un šīks stāstījums par mana tēva stingro "audzināšanu".Mammas stingrība aprobežojās tikai ar to,ka 22.00 jābūt mājās,ja kavēju,vai ierados darījusi kaut ko aizdomīgu(tur dzērusi,vai mati pēc cigaretēm aizdomīgi pievilkušies) uzlika mājas arestu uz vienu dienu.
1164
