Kad nav vairs nekā...

 
Reitings 276
Reģ: 30.04.2014
Dažiem ir nauda, afigenā mašīna, dzivoklis un citas dārgas figņas, toties ir vientuļi un nav draugu vau draudzenes. Citam atkal nav nekā, vai nav tās naudas tik daudz bet ir skaista meitne, protams šie cilvēki parasti nesūdzas par to ka nav naudas, jo viņi ir laimīgi ka viņiem ir otrs cilvēks, tomēr klusībā varbūt arī vēlētos vāirāk nadas.
Ir arī tādi laimīgie kam ir viss, naudua, mašina, labs dzīvoklis un protmas draudzene, lai arī to drīzāk to visu apmaksā večāki, bet ti un tā, tie ir laimīgākie cilvēki uz pasaules, viņiem ir viss.]
Un tad ir tādi nevieksminieki kuram nav nekā, ne naudas ne meitnes, jo tos bagātos nesparotu kas čiks par sliktu dzīvi, te visamaz ir nauda, be ja nav nekā pilnīgi nekā, tas ir visliktākais, kas var būt, kaut ko tādu es nenovēlētu nevienam.
Es esmu centies darīt visu lai sasniegtu kaut ko, bet tik un tā beigās man nav vispār nekā, es vienkārši esmu pazaudējis visu šajā dzīve, sapņi sen jau ir miruši, nekas nav palicis dēl kā dzīvot, es arī vairs neticu ka kaut kas mainīsies, es sev to saku katru gadu pēc gada, bet visu laik viens un tas pats, tikai ar katru gadu palikeu vecāks un saprotu to visu ko esmu pazaudējis gadiem ejot.
Kāpēc es šo rakstu, vienkārši mani ir nenāk miegs un es gribu to kas mani ir kaut kur vienalga izlikt , kamēr visi piektdienas vakarā leilākā daļa vienaudžu kaut kur vecrīgā izklaidējas, esmu viens pats, taču man vienkārši trūkst drosmes pielikt puntu šim visam, bet es to tik ļoti vēlētos. Esmu centies ļoti stipri, bet tik un tā vienmēr jo vairāk cenšos, jo lielāki šķēršli parādās priekša, ar katru dienu vairāk sāku pārdomāt savu neizdevušos dzīvi, meklēju atbildes ko esmu izdarījis nepraizi vai kur ir vaina un pēc 20 dzīves gadiem esmu sapratis, ka man laikam nav vienkārši paveicies, man nav praktiski nekādu radu, tēvs bija dzērājs, bet tā arī vīņu netiku redzejis, patēvam es nekad tā īsti liekas neesmu paticis, esmu bijis iemīlējies, taču cilvēkā kuram par mani bija pilnīgi vienalga. Esmu vienmēr domājis par to cik skaista bērnība varējusi būt, skaisti saldie 16 ar manu meitnei, pirmā mašina 18 gados, bet man nekad nekas no tā nav bijis.
Nebija ne meitenes, ne mašinas un citi skaisti sapņi. Tā vietā mūžigi strīdi mājās, bļaušana, skolā biju viens, man pat neļāva ednīcā sēdēt pie savas klases, nācās vienmēr iet ēst pie lielo klašu galdiem, kur mani arī citreiz dzina prom. Man arī nekad mājās neļāva nekur iet, jo nelaida, teica ka esmu slinks vienmēr bāza acīs to cik citi bērni ir labāki.
Galu galā esmu nekam nederīgs čiksutlis, bet es visu vienkāršo gribēju izlikt kaut kur un tas arī viss, ja pagājušas rudens bija smags, tad šogad diezvai šo te es pārdzīvošu vispār...
20.09.2014 00:52 |
 
Reitings 710
Reģ: 16.04.2013
20.09.2014 21:59 |
 
Patīk
Reitings 151
Reģ: 07.02.2013
Es lielā mērā izprotu autora izjūtas, tomēr viņa vietā es mēģinātu nesūdzēties un tā vietā darīt kaut ko lietas labā, jo acīmredzot tikai rezultāti un nevis "pozitīvas" domas uzlabos autora dzīves kvalitāti, kas arī izdzēsis konstanto skaudību.

Jā, dzīve ir negodīga, starta pozīcijas ir dažādas, bet tas nemaina cause and effect darbības principu - jāmēģina ar esošajiem resursiem spiest uz pašizaugsmi bez apstājas, līdz tu esi apmierināts ar sevi, ja darīsi to konstanti, augstāka iespēja tikt pie kā tu vēlies, ar esošo domu gājienu, izredzes ir 0. Jā, veselīgas intīmas (gan fiziski, gan mentāli) attiecības ir nepieciešamas, ar pareizo cilvēku, tas var palīdzēt ignorēt un pārdzīvot pat vissliktākās lietas.

Es neesmu spīdošs piemērs - vienpatis, kurš dzīvo pats par sevi, grūtības socializēties, dzīvoju relatīvi ērti bet, salīdzinot ar apkārtējiem, pastāvīgi knapinos. Latvijā strādāju par privātskolotāju bez kvalifikācijām un pelnīju nedaudz virs minumuma, kaut gan darbs man patika, kas ir pluss. Savukārt UK ilgi pagāja, kamēr iestrādājos (tagad jau atkal meklēju jaunu darbu) un fizisks darbs man ir pārāk nogurdinošs (jā, atzīšu, ka esmu vājš) un strādāt kopā ar poļu migrantiem, kas knapi saprot angļu valodu nav mans sapnis. Esmu pieļāvis vairākas kļūdas, kas man ir finansiāli daudz izmaksājušas. Esmu bijis ilgtermiņa attiecībās, kuras izbeidzās tiešī dēļ naudas trūkuma (nāvesspriedums, ja dzīvo dažādās valstīs/kontinentos). Bet...es ņēmu iniciatīvu, aizbraucu, mēģinu nodrošināt to, ka sākšu studēt vislabākajā man pieejamā vietā, mēģinu izmantot jebkuru iespēju kaut kur papildus nopelnīt un nospraužu sev tālejošu mērķi un plānot, kā to sasniegt, ja, protams, slinkums atļauj.

Nospraud ilgtermiņa mērķi, patstāvīgi mēģini pārkāpt pāri slinkumam un bailēm, un vismaz tad būs, kaut vai niecīgs, progress.
21.09.2014 14:45 |
 
Reitings 14
Reģ: 28.09.2014
Man ir 26, darbs normāls, protams var gribēt labāku un drīz varbūt iešu uz ko labāku, jo iespējas ir. Mašīna arī ir. Neizskatos arī es slikti, par sliktu cilvēku sevi arī neuzskatu, ir humora izjūta u.t.t. bet...
... esmu viens.

Nu un? Man ir līdzīgi kā tev, arī ir bijušas meitenes, kas man patika, bet kurām par mani bija vienalga un ir bijušas meitenes, kurām es patiku, bet man par viņām bija vienalga. Dzīve nav ne godīga, ne negodīga. Tā neoperē pēc tādiem jēdzieniem.

Man šķiet tādiem cilvēkiem kā mums tieši lielākā problēma bija ar tēviem, jo arī mani no bērnības ir saukuši par nekam nederīgu u.t.t., kas neko nesasniegs un gaterī strādās (tas no tēva puses). Nu neko, ieguvu maģistra grādu kā pirmais ģimenē un tagad strādāju darbu, kurā fiziski nav jānopūlas. 17 gados es būtu gatavs kāda strīda laikā tēvu nosist, tagad jau tam esmu pagājis garām un arī tēva attieksme ar gadiem ir mainījusies...

Bet ir tā, ka neesmu es tāds, kā citi. Pat, ja es pamatīgi piedzeros (ārkārtīgi reti, principā alkoholu nelietoju un nepīpēju arī), es nekad nevaru atslābināties, es vienmēr esmu modrs, vienmēr analizēju ko citi saka vai dara, jo tas man bija vajadzīgs bērnībā, lai zinātu kāda būs tēva nākamā rīcība.... vai mani mēģinās sadurt ar kādu adatu vai nazi (kaut vai ne jau pa īstam, bet vnk dusmās pavicinot šos priekšmetus). Tas man devis ļoti labu spēju ātri saprast kurš ir kāds cilvēks, tajā pašā laikā arī tas man devis to spēju, ka šķiet citiem es liekos kā robots, kas imitē cilvēcisku būtni. Kad es smaidu vai smejos es to nedaru pa īstam dabiski laikam, tāpēc lai cik draudzīgs es censtos pret citiem būt, cilvēki distancējas no manis. Protams, var jau arī būt, ka tās ir tikai iedomas, bet kā saprast to, ka piem. darba autobusā braucot pēdējā brīvā vieta paliks pie manis.... Tas nav ne higiēnas jautājums (vienmēr nēsāju tīras un profesionālas drēbes, eju dušā, beržu zobus), ne arī mana izskata jautājums (izskatos tīri labi), ne arī tādēļ, ka es būtu dusmīgs uz kādu.... vnk tas pat paliek smieklīgi, bet es sajūtos it kā es būtu kāds citplanētietis.

Protams, ka tas ir stulbi un es arī nezinu ko darīt. Ar gadiem esmu kļuvis arvien atvērtāks pret citiem, bet vienalga nekas nav mainījies.

Un es nevienu nevainoju tajā, ka esmu viens. Katrs no mums meklē īsto cilvēku, man tikai ir arī žēl kā te daudz jaunāks puisis raksta autors teica, ka man ir tik daudz laba un mīlestības, ko dod otram cilvēkam, bet es nevaru tādu cilvēku atrast.

Bet žēloties par starta pozīcijām nav jēgas, es arī ilgi meklēju labu darbu un vienreiz man māte gandrīz raudot teica "man žēl, ka tu nepiedzimi bagātiem vecākiem'' un tad man pašam bija žēl, ka viņai ir tā jādomā, it kā es kaut ko nožēlotu un it kā man kaut kā būtu trūcis. Nekā man netrūka un neko es arī neprasīju un esmu lepns par to, ka RIMI rindā stāvot es neņirdzu kā daži citi par vecmammu, kas pērk lēto baltmaizi tipa ''tā maize taču negaršīga'' vai kādu onkuli, kas pērk alu 2l plastmasas pudelē... Es vienmēr esmu bijis lepns par to, no kurienes esmu nācis un nav man ko kaunēties.
10.11.2014 20:31 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits