Dažiem ir nauda, afigenā mašīna, dzivoklis un citas dārgas figņas, toties ir vientuļi un nav draugu vau draudzenes. Citam atkal nav nekā, vai nav tās naudas tik daudz bet ir skaista meitne, protams šie cilvēki parasti nesūdzas par to ka nav naudas, jo viņi ir laimīgi ka viņiem ir otrs cilvēks, tomēr klusībā varbūt arī vēlētos vāirāk nadas.
Ir arī tādi laimīgie kam ir viss, naudua, mašina, labs dzīvoklis un protmas draudzene, lai arī to drīzāk to visu apmaksā večāki, bet ti un tā, tie ir laimīgākie cilvēki uz pasaules, viņiem ir viss.]
Un tad ir tādi nevieksminieki kuram nav nekā, ne naudas ne meitnes, jo tos bagātos nesparotu kas čiks par sliktu dzīvi, te visamaz ir nauda, be ja nav nekā pilnīgi nekā, tas ir visliktākais, kas var būt, kaut ko tādu es nenovēlētu nevienam.
Es esmu centies darīt visu lai sasniegtu kaut ko, bet tik un tā beigās man nav vispār nekā, es vienkārši esmu pazaudējis visu šajā dzīve, sapņi sen jau ir miruši, nekas nav palicis dēl kā dzīvot, es arī vairs neticu ka kaut kas mainīsies, es sev to saku katru gadu pēc gada, bet visu laik viens un tas pats, tikai ar katru gadu palikeu vecāks un saprotu to visu ko esmu pazaudējis gadiem ejot.
Kāpēc es šo rakstu, vienkārši mani ir nenāk miegs un es gribu to kas mani ir kaut kur vienalga izlikt , kamēr visi piektdienas vakarā leilākā daļa vienaudžu kaut kur vecrīgā izklaidējas, esmu viens pats, taču man vienkārši trūkst drosmes pielikt puntu šim visam, bet es to tik ļoti vēlētos. Esmu centies ļoti stipri, bet tik un tā vienmēr jo vairāk cenšos, jo lielāki šķēršli parādās priekša, ar katru dienu vairāk sāku pārdomāt savu neizdevušos dzīvi, meklēju atbildes ko esmu izdarījis nepraizi vai kur ir vaina un pēc 20 dzīves gadiem esmu sapratis, ka man laikam nav vienkārši paveicies, man nav praktiski nekādu radu, tēvs bija dzērājs, bet tā arī vīņu netiku redzejis, patēvam es nekad tā īsti liekas neesmu paticis, esmu bijis iemīlējies, taču cilvēkā kuram par mani bija pilnīgi vienalga. Esmu vienmēr domājis par to cik skaista bērnība varējusi būt, skaisti saldie 16 ar manu meitnei, pirmā mašina 18 gados, bet man nekad nekas no tā nav bijis.
Nebija ne meitenes, ne mašinas un citi skaisti sapņi. Tā vietā mūžigi strīdi mājās, bļaušana, skolā biju viens, man pat neļāva ednīcā sēdēt pie savas klases, nācās vienmēr iet ēst pie lielo klašu galdiem, kur mani arī citreiz dzina prom. Man arī nekad mājās neļāva nekur iet, jo nelaida, teica ka esmu slinks vienmēr bāza acīs to cik citi bērni ir labāki.
Galu galā esmu nekam nederīgs čiksutlis, bet es visu vienkāršo gribēju izlikt kaut kur un tas arī viss, ja pagājušas rudens bija smags, tad šogad diezvai šo te es pārdzīvošu vispār...
276
