Ja jums butu

dotos mūžīgā pastaigā uz Sarkano laukumu tikšķēdama

cormeum, neticēsi, bet šī bija arī mana pirmā doma, tika negribējās riskēt ar kašķa sākšanu. :D :D :D

cormeum - Tu ko? Spridzināties taisies? :D

Nē,nu var jau skaisti filosofēt par peldēšanos saulrietā ar nāriņām,bet es reāli laikam būtu nobļāvusies sarkana.

sastādītu testamentu , noīrētu lidmašīnu, lai varētu šīs diennakts laikā redzēt visu, ko kārojusi šajā dzīvē mana sirds un galu galā, mājās, kur jūtos vislabāk, noteikti sarīkotu pasēdēšanu ar visiem - ģimeni, draugiem, kur mēs atcerētos dzīves labākos brīžus un varētu saprast, cik viens otram esam nozīmīgi! drošivien, ka pirmajā šokā, jā - izbļautos, izraudātos, bet tad rīkotos apdomīgi, izdarītu vienkārši visu, ko esmu gribējusi/plānojusi izmēģināt/paveikt.. neļautu nevienam sēdēt un raudāt par mani!

Vispirms sadedzinātu dienasgrāmatas un izdzēstu interneta vēsturi.

Tad visticamāk nopriktu labu ēdienu un pudeli dārga vīna, aizbrauktu uz laukiem, iekurinātu plīti un pavadītu dienu tajā idillē starp ezeru un mežu, lasot kādu labu grāmatu, klausoties labu mūziku. Vienā dienā neko nepaspēsi sagrābt, es to veltītu pēdējam mēģinājumam izbaudīt dzīvi.