Ja jums butu

Man gan liekas drausmiigi njemt sev liidzi kaadu tuvinieku, nespeetu savam draugam likt noskatiities, kaa es mirstu... Arii liekas asaras un punjkjoshanaas nav vajadziigas, vismaz manaa uztveree.

Darītu to pašu ko parasti, vienīgais-aizmirstu par visādiem ikmēneša maksājumiem un pārtikas iegādes nedēļai uz priekšu.

Bonecute Taisniiba jau tev ir, liekas asaras. Tachu kaut kad jau jaatvadas no tuvajiem ir, tapat tas viss sanaak

Bonecutie Nesaki vis tā.

aizietu uz baznícu izsúdzét grékus :D
aizlidotu uz siltajám zemém, atrastu vientulju pludmali ar debeszilu údeni...un dienu nogulétu smiltís ar strawberry daiquri, zem palmám... vnk gulétu smiltís un viss, nekur neietu, neko nedarítu (nekad neesmu tá váljájusies smiltís, vienmér atrodu citas nodarbes, tá ka pédéjá diena bútu ideála kam tádam)

Man gan liekas drausmiigi njemt sev liidzi kaadu tuvinieku,

Kāzās solījām būt kopā gan priekos, gan bēdās - mana nomiršana ietilptu šajā kategorijā! Ja nu vienīgi to galu nepiesolītu ļoti baisu, tad gan vīru mājās atstātu visticamāk :D

Jaatvadaas, jaa, bet ne jau jaaliek tam cilveekam noskatiities naavee. Abiem ir drausmiigi saapiigi. Taa apzinaashanaas, ka mirsi, ir ljoti diivaina un pat nedaudz gruuti aptverama sajuuta, ja es buutu taadaa situaacijaa, gribeetu buut pilniibaa viena, pie dabas, lai mieriigi domaas atvadiitos no visa, apdomaatu visu, nevis skatiitos uz tuvu cilveeka saapeem, histeeriju un rezultaataa pati pakljautos tam.

Radu lokaa reiz bija gadiijums, kad cilveekam ar neaarsteejamu, smagu slimiibu noteica dziivoshanas terminju, un vinja vieniigaa veelme bija peedeejaas dienas vienam pasham pabuut savaas lauku maajaas, vinjam to neljaava, iebaaza slimniicaa, kur arii vinjsh sagaidiija savas beigas, peec redzeetaa un dzirdeetaa, ljoti nelaimiigs.

Pavadiitu visu dienu pa gultu ar savu miljoto :)

parūpētos par savu veselību, lai nebutu atlikusi tikai viena dienai, lai būtu vairāk.

Visticamāk, ka pavadītu šokējoties un bimbājot.

Karma - wow, es tagad skatos un pati raudu..

Video par Zaku ir pozitīvs, man viņa dzīves prieks, deva kripatiņas vairāk enerģijas. Bet ir video, no tās pašas filmu sērijas, kur vecāki samierinās, ar sava mazākā bērniņa aiziešanu, tie vecāki nekrita panikā, atdeva visu savu mīlestību, pēdējās dienās. Tur gan es visas filmas garumā raudāju.
Ja ir interese, links par mazo Joelu un viņa vecāku stipro garu.
https://m.youtube.com/watch?v=mkV-KcV8Xfg

Skatos to video par Zach...kaut visi ,ar smagām diagnozēm,reiz atrastu prieku nodzīvot laimīgi.

Un arī cilvēkiem, kuriem priekšā garš mūžs. Video ar Zaku, varētu būt kā grūdiens cilvēkiem, lai neizniekotu dzīvi velti - naidam, dusmām, kaprīzēm, skumjās par bezjēdzīgām lietām.

Ja ir interese, links par mazo Joelu un viņa vecāku stipro garu. https://youtube.com/watch?v=mkV-KcV8Xfg

piekrītu tev, mēs tik bieži neaizdomājamies, ka citiem tā varbūt ir pēdējā diena, bet mēs paši dusmojamies uz tuvajiem par niekiem u.t.t

Uztaisiitu radu paseedeeshanu un visi kopaa seedeetu.

piekrītu tev, mēs tik bieži neaizdomājamies, ka citiem tā varbūt ir pēdējā diena, bet mēs paši dusmojamies uz tuvajiem par niekiem.

Jā, tas ir skumji patiesībā. Tāpēc, lai cik briesmīgi nebūtu, tādai aiziešanai ir arī pozitīvā puse, iespēja pavadīt laiku ar ģimeni, smagāk, ja mīļais aiziet pēkšņi, kad palicis daudz kas nepasacīts un nav bijusi iespēja atvadīties.

Domaju, ka butu prieciga. Viena pati dienu noteikti negribetu pavadit, atvaditos no vecakiem un milota cilveka, censtos viniem pateikt, ka nekas traks nenotiks, lai nepardzivo. Nekadiem citiem "diziem" planiem neredzu jegu.

Nodarbotos ar seksu bez izsargāšanās. :D

Man ļoti patika šis:

Vienā dienā neko dižu nepaveiktu un necenstos sagrābstīt neizdarīto, mēnesis jau būtu runājams laiks. Bet, ja man atvēlēta viena diena, pirmā doma - brauktu uz jūru, iemalkotu vinčiku un peldētu līdz bezspēkam. Pretī saulei.

Bet ja godīgi, pavadītu darbadienu slimnīcas intensīvajā nodaļā, jo pēc tam ir nenormāla labi padarīta darba sajūta. Dot citiem. Un atļautu savam vīrietim aizvest sevi randiņā, uzcirstos kleitā un mēs dejotu mēness gaismā, dzertu sarkanvīnu, daudz smietos un mīlētos uz nebēdu.

Pavadītu dienu ar savu ģimeni,noteikti raudātu,jo zinātu,ka vairs nekad viņu nebūs man blakus.

Uzrakstītu skaistu atvadu vēstuli un dotos mūžīgā pastaigā uz Sarkano laukumu tikšķēdama :D :D :D