Jūs kādreiz esat bijušas tik tiešām depresijā un/vai ļoti vientuļas? Ne vienu vakaru vai vienu nedēļu, bet tiešām nopietni, ilglaicīgi. Varat izstāstīt, kādēļ? Kā tiekat ar to galā? Varbūt varat dot man kādu padomu?
Es nevēlos jūs apgrūtināt ar visu savu dzīvesstāstu, bet īsumā varu uzrakstīt, ka no radiniekiem man ir tikai attāla un jau gadiem ilgi emocionāli atsvešinājusies māte. Depresijas dēļ tuvu draugu man nav bijis nu jau gadus piecus, es visus no sevis atgrūdu. Šogad (man 22) uzsāku pirmās attiecības. Puisis foršs, mēs kopā lieliski pavadām laiku, taču es viņu nemīlu, un viņš mani arī ne.
Visa tā rezultātā, pēc visiem šiem ilgajiem vientulības gadiem un pašreizējām ne pārāk veiksmīgajām attiecībām, es ļoti bieži jūtos ārkārtīgi vientuļa, pilnīgi viena. Pat īsti nezinu, kā lai izskaidro. Šķiet, ka esmu nulle. Ka mana dzīve ir tukša, nevērtīga, es vienmēr būšu nelaimīga. Es nedomāju par pašnāvību, taču bieži ir tāda nāves un pašnāvības sajūta, nezinu kā lai to apraksta. It kā liktenis jau turētu nazi pie rīkles, un es dzīves gaišo pusi neesmu redzējusi un neredzēšu.
Vispār man ļoti pietrūkst ģimenes, radinieku, draugu, jebkāda veida tuvu cilvēku. Nezinu vispār kā sadzīvot ar šo dziļo vientulības un depresijas sajūtu.
26
