depresija, vientulība

Es tev rītdien uzrakstīšu. Ceru ka ienāksi kautkad pa dienu . Ok ?
Vnk tgd man diži nav laika rakstīt par sajūtām. Rītdien uzrakstīšu personīgi tev vēstuli.
Man tev ir ko teikt!

Radinieki : tiešām nav neviena cita radinieka bez mammas? Ja ir, bet vienkārši nav tuvu attiecību vai ar to pašu māti mēģini attiecības uzlabot, satuvināties.. Nekad nav par vēlu to darīt. Domāju, viņi tikai priecāsies. Ja māte ir emocionāli atsvešinājusies, tad tam bija kāds iemesls, manuprāt, to būtu ļoti noderīgi izrunāt un atrisināt.

Attiecības : nesapratu, kāpēc jābūt kopā ar cilvēku, par kuru droši zini, ka nemīli un jūties attiecībās vientuļi, slikti. Ja vēl justos labi un uztvertu to kā foršu izklaidi, tad cita lieta, bet šitā.. Neturies pie attiecībām tikai tāpēc, lai tās būtu, atradīsi taču citas, vai maz vīriešu pasaulē..

Draugi : studiju biedri, darba kolēģi, kursu u.c. nodarbju, hobiju biedri.. ? Tepat Cosmo vai citur internetā arī var atrast draugus. Ko nozīmē, tu atgrūd? Speciāli pārtrauc kontaktēšanos? Nu tad varbūt tev arī nevajag draugus? Ir arī cilvēki vienpatņi, kuri labi jūtas ar sevi. Ja tomēr tev vajag draugus, tad taču būtu jāsaprot, ka nevajag viņus atgrūst.. Vai tā atgrūšana izpaužas tā, ka viņi nepieņem tevi? Tad jāmeklē cilvēki, kas pieņems, ir daudz cilvēku, kuriem nav nekādu iebildumu pret negatīvajiem, depresīviem cilvēkiem.

Depresija : ja neesi bijusi pie ārsta, neuzstādi sev šo diagnozi. Ja neesi bijusi un ja zini, ka tiešām jūties slikti, nevari tikt ar sevi galā, apmeklē psihologu, psihoterapeitu, varēsi izrunāties un palīdzēs tev atrisināt problēmas.

Vēl. Pret vientulības sajūtu der, kā mani draugi to dēvē, darba terapija. Jeb nodarbināt sevi (ar studijām, ar darbu, ar hobijiem, ar sportu) tik daudz, lai nepaliktu vispār necik brīvā laika "vientuļoties".

Ja jau vairākus gadus domā, ka Tev ir depresija (kaut es šaubos vai tā ir depresija) , iespējams Tu to tā vienkārši sauc... bet pa šo laiku kādreiz pie psihologa/psihoterapeita esi bijusi?

Depresijas dēļ tuvu draugu man nav bijis nu jau gadus piecus, es visus no sevis atgrūdu. Šogad (man 22) uzsāku pirmās attiecības. Puisis foršs, mēs kopā lieliski pavadām laiku, taču es viņu nemīlu, un viņš mani arī ne.

Kā atgrūdi draugus? Tev piedāvāja tikties un Tu atteici? Kāds tam iemesls? Pašvērtējums zems, nejūties pilnvērtīga kompānijā, vai kāds pagātnes slikts notikums prātā sēž un nav vēlmes izklaidēties?

Kāpēc esi šobrīd ar puisi kopā, ja reiz līdz galam nepatīk viņš?

Leeseda, rīt vakarā noteikti ienākšu, dienā gan nevarēšu. Gaidīšu tavu vēstuli.

Uljana... Jā, radinieku tiešām citu nav. Māte mana tāda ir bijusi vienmēr. Pret visiem auksta, neviens viņai it kā neinteresē, nav vajadzīgs. Kad es biju bērns, pa visiem tiem gadiem viņa mani apskāva varbūt reizes piecas. Vienmēr es biju tas sliktais bērns, atzīmes vienmēr par sliktu, uzvedība slikta, draugi nepareizie, vienmēr teica, ka viņai no manis esot kauns. Saprati, domāju.

Par to puisi runājot. No vienas puses es tev piekrītu, taču no otras, nav jau tā, ka es justos ar viņu slikti. Man ir ļoti labi ar viņu. Pirms tam es mēdzu naktīs stundām staigāt pa parkiem un laukiem, un raudāt, jo es tiešām jutos pilnīgi viena un nevienam nevajadzīga, domāju, ka visi cilvēki mani vienkārši ienīst. Kopš satiku viņu, mana dzīve ir ļoti, ļoti uzlabojusies. Jo es vairs neesmu viena, mums ir patīkami kopā pavadīt laiku, un viņš mani aicina pavadīt laiku arī ar viņa draugiem, ko es īsti nebiju gaidījusi. Domāju, ka viņam drīzāk par mani būs kauns.

Kerij, ar draugiem ir tā, ka es nespēju būt atklāta pret cilvēkiem. Reizēm gadās daži (kā mans puisis) ar kuru ir tāds pēkšņs klikšķis un viss ir perfekti, bet ar pārējiem... nezinu, es vienkārši jūtos ļoti nekomfortabli, gribu ātrāk aizbēgt no visiem, gribu būt neredzama.

Nu skaidrs par māti. Es domāju, ka tu viņai esi svarīga, vienkārši ir tādi cilvēki, kuriem nav svarīgi vai kuri pat neprot izrādīt savas siltās jūtas.

Par puisi.. izklausās jau, ka viņš tev daudz vairāk nozīmē kā vienkārši draugs, nevis vīrietis.

Man bija/ir depresija, tā kā, ja vēlies/kaut kad vēlēsies, droši vari rakstīt man. :)

Ieteiktu aiziet pie speciālista, šķiet, ka sakārtojot savu domāšanu un mainot uztveri, varētu uzlaboties arī attiecības ar cilvēkiem un ar sevi pašu.

Varbūt es vairākās diskusijās esmu ieteikusi "psihoterapeits, psihoterapeits..." ,bet tiešām ieskaku, jo palīdz! No personīgās pieredzes, vismaz varu teikt ,ka salīdzinājumā ar parunāšanos ar draugiem/radiniekiem, tas tiešām maina domāšanu.

Tev tiešām izklausās, ka patiesā problēma ir mazvērtības komplekss

Domāju, ka viņam drīzāk par mani būs kauns.

šis no Tavas puses parāda, ka uztver sevi kā zemāku par viņu un/vai par viņa draugiem. Patiesībā nav tā! :)

man ar nekadu attiecibu ar mammu nv un radiem visiem savas gimenes. reti tiekamies,

ir jau viegli pteikt sac kaut kodarit. kad ta depresija tiesam ievelkas tad speka nav nekam visu dar vnk automatiski un dzivo aptijaa

Ir bijusi depresija, kādus 2 gadus atpakaļ bija īpaši smagi. Pēc vecmammas nāves nespēju atgūties. Gāju pie psihologiem, psihiatra, psihoterapeita, dzēru antidepresantus... Nekas īsti nelīdzēja. Tad iepazinu kādu puisi, kurš ar laiku kļuva par manu labāko draugu. Ar viņa palīdzību kaut kā īzlīdu no tās depresijas. Nevajadzēja nekādas zāles vai terapijas, tikai vienu vienīgu cilvēku, kam uzticēt visu un kurš mani atbalstītu. :)

Nav bijis ilgstoši,bet ļoti labi sapratu tavu situāciju. Piekrītu tam, ko ieteica Kerija,nodarbini sevi. Tas sākuma var būt pat vairāk nekā grūti,bet ja darīsi tiešām to,ko vēlies,var izdoties izrāpties no bedres. Ja jūti,ka tiešam ir grūti, labāk apdomā variantu sazināties ar kādu labu speciālistu, sliktāk jau nebūs.

Uljana, drīkst pajautāt, kādēļ tev ir depresija? Un kā tu ar to mēģini cīnīties?

Ar puisi situācija tāda, ka pirmajos mēnešos es viņā tiešām sāku iemīlēties, taču tad viņš pret mani sāka izturēties mazāk kā pret otro pusīti un vairāk kā pret draugu, un es sāku šaubīties, vai viņam ir īstas jūtas pret mani. Tādēļ arī manas jūtas noplaka, jo nebija tādas īstu attiecību sajūtas vairs. Reizēm es gribu viņam pajautāt, vai vispār vēl patīku, bet man ļoti bail, ka viņš tiešām arī pateiks nē un mēs šķirsimies, un es atkal palikšu pilnīgi viena. Vakar mēs pirmo reizi nedaudz it kā sastrīdējāmies, un viņš pēkšņi kļuva tik mīļš un cieši apskāva, uz ielas aplika roku apkārt, un es vispār nezinu, ko domāt.

MADasaHatter, kā tu sadzīvo ar tik minimālu kontaktu ar radiniekiem? Noteikti, ka tas ir smagi.

Kerija, es esmu bijusi pie psihologa, pat diviem, ilgāk kā gadu gāju. Tas bija sliktākais gads manā dzīvē, es nespēju panest sveša cilvēka rakšanos manā dzīvē, manās emocijās. Tādēļ es nespēju arī ar cilvēkiem iedraudzēties.

Man nav tāda viena konkrēta, īsi aprakstāma iemesla. Varētu jau uzskaitīt visādas problēmas, bet tas būtu gari un nezinu, vai tam ir kāda jēga. :D
Kādu brīdi mani "cēla" draugi, kuriem nebija ar depresiju nekāds sakars, vēl arī citi cilvēki, kuri bija gājuši kam līdzīgam pāri. Sākumā domāju, ka tā var izārstēties, bet nu nevar, vismaz manā gadījumā. Tas, ka paliek labāk kāda cilvēka iespaidā, ir tikai īslaicīga ilūzija - vai arī vnk tā depresija nemaz nav bijusi tik dziļa un problemātiska. Centos arī pati sev palīdzēt ar iedvesmojošu, pasauli un psiholoģiju izprotošo literatūru, citu informāciju, visādiem uzdevumiem, kam vajadzēja man palīdzēt ikdienā, meditācijām utt. Bija arī psihoterapeiti, psihiatri, medikamenti. Tagad no visa aprakstītā ir pa mazdrusciņai. Protams, pa vidum ir periodi, kad necīnos/negribu cīnīties vispār.

Par puisi : es tavā vietā izrunātos ar viņu, pavaicātu, kādas viņam jūtas, pastāstītu par savējām, par tām bailēm utt., parunātos par nākotnes plāniem.. Ja nebūs, tad nebūs, nāks cits puisis. Kamēr būsi šajās attiecībās, kurās pat, iespējams, neesi mīlēta, tikmēr vari palaist garām sev piemērotāku vīrieti, ar kuru jutīsies mīlēta un pret kuru pašai būs spēcīgākas jūtas. Bet ja tava tagadējā puiša atbildes būs pozitīvas un iepriecinošas, tad varēsi vairs nebaidīties un varbūt sarunāsiet vairāk atvērties viens otram..
Tev nav jābaidās palikt pilnīgi vienai. Man liekas, tev jāiemācās laiku ar sevi uztvert pozitīvi, būt pašpietiekamai un priecīgai arī esot vienai. Turklāt vienmēr var atrast draugus, vajag tikai atrast sevī vēlmi. :)

Psihologs : varbūt nesanāca atrast tādu psihologu, kuram tu spētu uzticēties? Reizēm vajag pastaigāt pie vairākiem psihologiem un atrast to "savējo", ar kuru radīsies kontakts. Kā jau tu teici, tev ar draugiem vajag klikšķi (man jau liekas, ka tā ir visiem), kaut kas līdzīgs ir arī speciālistu gadījumā. Gribot izārstēties pie speciālista, ir jāatrod sevī spēks stāstīt par sevi, jo nerokoties pa savām problēmām, nemeklējot cēloņus utt. diez vai var kaut ko atrisināt. Man arī nepārāk patīk apmeklēt speciālistus, bet man savulaik ieteica uztvert to kā darbu - vnk ka vajag un viss.

Draugi : nav jau tā, ka satiekoties ar cilvēkiem, tev ir jāpastāsta viss par sevi no a līdz z. Parasti draugi nemēdz brutāli rakāties pa otra drauga dzīvi, bet gan uzklausa to, ko viņš pats uzskata par vajadzīgu stāstīt. Iespējams, ka pat tad, ja tu atrastu draugus, tu vienalga justos vientuļi un slikti, jo cilvēks pat ar visiem ntajiem draugiem var justies viens, ja viņš vnk pats par sevi jūtas slikti, ja cēlonis ir viņā pašā. Jāstrādā ar sevi.

Tās visas, protams, ir tikai manas subjektīvās domas. :)

Izklausaas pec mana staasta. Gandriz visu dziivi esmu pavadiijusi viena, lielaakoties visus atgruudusi un es pat nespeju iedomaaties esam sevi ar kaadu attieciibaas.. man nav ne jausmas kaa to mainiit pashai, taadeelj nakotnee domaaju veersties pie psihoterapeita, kas man skiet vienigais risinaajums, jo paslaik jau esmu nonaakusi tik taalu, ka man tik tieshaam nevienu nevajag un es varetu teju visu dziivi pavadiit viena pati.

Iesaku Tev nenovērsties no drauga, jo, izskatās, ka viņš priekš Tevis ir tuvākā/vienīgā iespēja socializēties. Viens solītis uz priekšu. Mīlestība vēl var atnākt, gan Tev, gan viņam!
Es vispār esmu liela vienpate pēc būtības, visu turu sevī, kaut gan man ir ļoti labi draugi (vienmēr pie sevis brīnos, kā tāda kā es esmu tādus ir dabūjusi:D), bet varu būt viena savā pasaulē un justies labi. Bieži ir tā, ka man var būt apkārt daudz cilvēku, viss notiek un es it kā esmu kopā ar viņiem, bet tajā pašā laikā es uz visu skatos kā no malas/no ārpuses. Esmu malā, novēroju un visu redzu savādāk. Grūti izskaidrot šo sajūtu. Man šķiet, man tā būs vienmēr.
Vispār nezinu, vai ir kāds, kas mani līdz galam varētu saprast. Un no tā rodas tāda jocīga, pat nedaudz baisa sajūta :D

Ļoti līdzīga situācija kā man. Draugu praktiski nav un ar ģimeni sazinos maz kaut dzīvoju vienā mājā. Pēc dabas esmu vienpatis un kluss tāpēc grūti iekļauties sabiedrībā un domāju ka arī nesanāks. Nevaru arī lepoties ar savu pašnovērtējumu.
Man viss labāk palīdz tas ka strādāju kamēr vairs nav spēka, tad kaut kā vairs neatliek domāt par neko citu.

Pisec viantuliiba! Ar radiem attieciibas man labas - ne es vinus redu, ne man baigi vajag, bet otra pusiite gan man nespiid. Esmu no tiem, kurus sievietes neiekaaro nemaz. Kopumaa viss skumji.

Nav jēgas garus penterus te rakstīt, bet Tavs uzdevums ir atrast dzīvesprieku un laimi... Un tā ir tikai mūsos pašā, ne apkārtējos. Viss tas ko minēji par ģimeni un puisi, tas ir sekundāri. Dzīves patiesība ir sevī, jāsakārto lietas pa plauktiņiem, domas. Kā? Tas ir Tavs dzīves uzdevums. Aizvien vairāk skatoties uz šādiem u.c. ierakstiem man sajūta, ka daudzi nemāk dzīvot, nav sapratuši visvienkāršākās dzīves patiesības. Tāpat Tu žēlojies par NEKO.

Ja nebūtu šis tas no malas, tad jau sen slīktu depresijā. Domaju,ja nekas nemainīsies,tad pēc laika meklēšu psihologu,lai vismaz spētu noturēties vris ūdens.
Iesaku tev arī doties pie psihologa. :)

Nazīc, un ko psihologs Tev atrisinās?
Mana pieredze un man zināmu cilvēku liecina, ka apskaidrību par dzīvi raduši nonākot situācijā, kad vajadzības nonāk pamatlīmenī. Jeb nonāk ekstremālos apstākļos, kur izcīna paši sevi, kur beidzot ir kopā ar sevi, aizmirstot par visu, rūpēm, raizēm. Tikai tad saprot cik milzīga dāvana katram ir dota, un ka katra diena ir vērtība, katrs rūpēs, stresā pavadīts laiks ir zaudēts laiks, ne faktiski zaudēts laiks, bet zaudēts laiks tā vietā lai dzīvotu un pateiktos par visu labo kas ir dots, kuru ar šādām depresīvām domām vairs nepazīstam.
Jo faktiski, kas Tev trūkst? Pajautā sev? Kāds ir iemesls šīm depresīvajām domām? Iemesls ir tikai pašā, nevis apkārtējos faktoros, tātad ir jāatrod veids kā izrunāties ar sevi. Un es esmu atradusi, kad nonāc situācijā kad ir fiziski smagi, kad sāc cīņu ar sevi lai šīs fiziskās grūtības pārvarētu.