ilgi lasīju forumu anonīmi, bet gribējās padalīties ar kādu savās grūtībās, dzīvē pazīstamajiem neko stāstīt negribas..
problēma, cik nu problēma, droši vien daudziem liksies sīkums, bet ir grūti. jūtos vientuļa. ir tikai viena tuva draudzene un vairākas 'gandrīz-draudzenes', jeb vienkārši meitenes, ar kurām pavadīt laiku, iepirkties un pastaigāties. skolā esmu prom no visiem. neesmu apsmietā, bet neesmu arī savējā, jūtos kā random garāmejoša persona starp cilvēkiem, kuri ir labi sadraudzējušies, ar savām izklaidēm, jokiem un sarunām, kurās es īsti neiederos. citām iet tik labi, draugi visapkārt, komplimenti visapkārt, viss izdodas, sociālā dzīve ir aktīva, un tā tālāk. cenšos sevi mierināt ar domu, ka pēc skolas viss mainīsies, studējot es atradīšu draugus, viss būs labi, es mācīšos un strādāšu. daudzas šajā brīdī jau raksta komentāru par to, ka vajag mazāk skatīties uz citiem, ka viņiem ir citas grūtības utt, bet ir grūti, kad nav draugu, nav atbalsta, katru dienu ej uz klasi, kur īsti neviens ar tevi nedraudzējas un uzskata par dīvaini (to gan es neapstrīdu), apkārtējie cilvēki prasa, kāpēc es esmu tik klusa un nesabiedriska, foršie un populārie klasesbiedri ir tik aktīvi, piedalās visur kur vien var, draugi viņiem ir visās malās, kamēr es sēžu mājās, mācos, sēžu pie datora un neko atzinības vērtu nedaru. tāda es arī esmu, socially awkward dīvaine ar zemu pašvērtējumu un noslēgtumu.
nemaz nerunājot par puišiem. man patīk viens klasesbiedrs, zinu, ka mums ir kopīgas intereses, noteikti būtu daudz par ko parunāt, arī simpatizē kā puisis, taču esmu pārāk kautrīga lai vispār uzsāktu ar viņu sarunu, divu gadu laikā mācoties kopā esam apmainījušies tikai ar dažiem vārdiem.
pat nezinu, ko īsti vēlējos no šīs diskusijas. laikam palasīt stāstus no citām meitenēm, kurām skolas laikā ir bijis līdzīgi, taču pieaugot ir dzīve ir stipri izmainījusies uz labo pusi.
30
