Es sabiedrisko transportu neizmantoju vispār. Ja auto servisā, braucu ar taxi vai eju ar kājām. Kategoriski un punkts.
Man pirms vairākiem gadiem radās panisks riebums pret sabiedrisko transportu. 16 gados, braucot uz darbu, bija situācija, ka, nepamanot, iesēdos apčurātā krēslā. Atceros, kā, raudot, skrēju atpakaļ uz mājām, jo visa pēcpuse bija slapja. Paldies Dievam, ka nedabūju kaut kādas slimības vai infekcijas. Pēc tam atceros, ka dzīvoju Ķengaragā un, braucot ar 15.trolejbusu, bieži biju laimīga, ka nokļūstu vispār mājās :D Vēl bija gadījums, kad nokavēju pēdējo autobusu uz mājām dēļ RS kontroles, kura mani izsēdināja ziemas salā un pieļāva, ka nokavēju pēdējo autobusu uz mājām tikai dēļ tā, ka manam mammas suņukam nebija biļetes. Situācijas bija tik daudz un nepatīkamas, ka mana galvenā doma bija nolikt tiesības un sakrāt savam auto un to arī izdarīju. Mašīna tomēr ir ērtība, neatkarība un laba higiēna.