Izlasot visu diskusiju, galvenais secinājums nudien ir tāds, ka cilvēki ir ļoooti dažādi :D Vienam besī nagu lakošana, citam nekas nekrīt uz nerviem. Es pati, pārvietojoties sabiedriskajā transportā, cenšos baigi nelūrēt, ko tie citi dara. Nav gadījies, ka kāds darītu kaut ko ārkārtīgi pamanāmu vai saožamu :D Pamperu maiņas, nagu krāsošanas nav novērotas. Man netraucētu, ja kāda krāsotos, ēstu, koptu nagus (bet šim te arī ir zināmas robežas, ko labāk nedarīt citu klātbūtnē), smaržotos. Galvenais man ir, lai neviens baigi uzkrītoši manā tuvumā nesmirdētu, skaļi neuzvestos un, vissvarīgākais, nebāztos virsū tieši man. Bet, braucot ar paziņām/draugiem un sarunājoties pa ceļam, esmu ievērojusi šķībus skatienus un pat mums veltītas piezīmes, lai gan, ak, atvainojiet, neesmu vienīgā, kas sarunājas, pie tam nerunāju TIK skaļi. Un ko es varu darīt, ja kāds dzird sarunas faktu kā tādu? Mirt nost garlaicībā, nerunājot ar draudzeni, lai kāds nesaprastu, ka saruna notiek? :D Saprotu vispār abas puses, jo, ja kāds baurotu man tieši blakus, es nebūtu starā, bet parastās sarunas man jau nu toč netraucē. Uzskatu, ka jābalansē pa vidu. Nav jābūt ne tik mega jūtīgam, ka nevar paciest ne vismazāko sīkumu, ne arī tik lielam pofigistam, lai darītu sabiedriskajā pilnīgi jebko.