Nodarbes sabiedriskajā transportā

bet kaut kā ļoti dīvaini uz to noskatīties

Kurs tev liek skatities ?



Par to padebilo bernu, kura te ta sauca, vsp pilnigs cau. Berni ir visad un divgadigs berns ja gribes vartities pa zemi, vins to ari daris. Tas nenozime, ka vecaki nevar savakt, ir izlutinajusi vai brirsmoni. Tas ir tads vecums.

Latvijas sabiedriskais transports jau ir klasika, taču varu pateikt tikai vienu par Spānijas sabiedriskajiem - cilvēki te dara reāli VISU, es brīnos, ka vēl ēst netaisa, taču visvairāk no tā visa kaitina nepārtrauktā skūpstīšanās. Nu reāli, te parasti siekalas iet uz visām pusēm un tā skaņa no tā visbiežāk tā kā uz max uzlikta. Es nevaru pat paskaidrot, bet nu var jau arī klusāk pabučoties, ja jau tāpat publiski to dara. :D

Man vienreiz blakus apsēdās sieviete un sāka lakot nagus. Es maigi izsakoties biju šokā, nekad nebūtu iedomājusies ka arī tā var :D :D :D

Reiz gadījās braukt starppilsētu autobusā, kur viena meitene piezvanīja kādiem desmit cilvēkiem, lai visiem skaļi un izteiksmīgi atstāstītu atgadījumu ar samainīto pasi.
Beigās viss autobuss viņas stāstu zināja no galvas :D

Tā īsti nekas nenāk prātā. Protams, ir gadījušies gan skaļie runātāji, gan kliedzošie bērni, gan alkohola lietotāji, taču kaut kā tas viss netraucē - pati vienmēr skaļi klausos austiņās mūziku, lūkojos ārā pa logu un nepievēršu citiem uzmanību. Galu galā - nepavadīsim jau kopā visu dienu.
Pati vilcienā esmu pārvilkusi bikses, bet tad vagonā neviena cita nebija un biju pamatīgi aplējusies ar kafiju. :D Vēl ir gadījies nopūderēt seju un pielabot grimu, jo uzreiz pēc izkāpšanas no vilciena, gaidīja pirmais randiņš. Neredzu tajā visā neko sliktu, jo visi galu galā esam tikai cilvēki. Dažādība tikai padara pasauli krāsaināku. Un jautrāku. :)

Ieurbjos telefonā vai skatos pa logu, man 90 % ir austiņas un es pārsvarā pat nemanu apkārt notiekošo, izņēmums ir smakojoši bomži, jo to nevar nejust. Pārējā laikā runāju pa telefonu, bet cenšos klusiņām un neko personisku.
Par nepieņemamo - nu te jau daudz nosaukts. Bet man tiešam riebjas, ja cilvēki smird. Manssabiedriskais bieži ir pārbāzts, uz vidus pieturām cilvēkus nemaz nelaiž iekšā, ja īsais buss, un, ja tur viens smako (arī sviedri smird), tad tās ir mokas gandrīz visiem.

man arī autobusā ir nācies nedaudz pielabot nagu laku, kaut ko uzkost. tas ir tas, kas pagaidām ienāk prātā. bet to atļaujos darīt tikai tad, ja man neviens nesēž tieši blakus. lielākoties vienkārši klausos mūziku, guļu, vienkārši pa logu skatos vai arī grāmatu lasu.

nav baigi tādas lietas, kas traucētu, bet nepatīk, ja ar savām mantām aizņem tukšu vietu, bet citiem jāstāv kājās. nepatīk arī, ja ļoti var sajust alkohola smaku no cilvēkiem un skaļi runā savā starpā.

tieši nesen ar draugu braucām mazā autobusā, kurš bija pārpildīts, bet viena mamma nevarēja paņemt savu mazo bērnu, nu tā ap 2-3 gadiem, klēpī, lai vismaz vēl kāds varētu apsēsties, bet tajā pašā laikā cita mamma, kurai tā bija daudz mantas paņēma kaut cik klēpī savu dēlu, kuram bija 4-5 gadi.

Tie visi ir sīkumi :)

Ja man kāds sēž blakus es parasti klausos mūziku, spēlējus spēlītes, pildu krustenes, lasu vai guļu. Ja blakus neviens nesēž, un ir vajadzība, tad piekrāsojos, vai paēdu. Maķīšus un čeburekus gan transportos neēdu. Ir vilcienā spēlēts un dziedāts, tomēr tas, saprotams, kompānijā. Taksī esmu pārģērbusies. Garajos gabalos ar vilcienu pie omes, lidmasīnās vai garos autobusu pārbraucienos parasti cenšos gulēt ar austiņām, jo man netraucē sava skaļā muzika, bet traucē citu vāvuļošana un mūzika no telefoniem. Pat ja man patīk tā mūzika, kas viņiem tur skan, man izbesī :D

Sensitīvās dvēseles.
Ja man nebūs laika uzkrāsoties mājās, es to darīšu ceļā, vienalga vai tas ir taksometrs vai autobuss. Kādam nepatīk, neviens nespiež skatīties.
Lakot nagus gan neesmu mēģinājusi, nevis tāpēc, ka tas varētu traucēt citiem, bet man nav skaidrs, kā tas vispār busā ir iespējams, lai rezultāts neizskatītos pēc 5gadnieces veikuma.
Ja man nebūs bijis laika paēst, es ēdīšu, ja man zvanīs, es atbildēšu.

RS busos ir norāde, ka nedrīkst braukt smakojošā apģērbā vai neadekvātā stāvoklī. To es ievēroju. Ja kādam nepatika, ka es vakar 22 troleibusā apēdu Narvesenā pirktu sviestmaizi, lai no bada nenoģībtu - nav manas problēmas. Kā vispār var traucēt, ka cits ēd, ja tās nav zivis?

Bērns ir bērns. Kaunināt mammas var tikai tās, kas pašas nezin, ko nozīmē bērns un tas, ka viņam pēkšņi var uznākt niķi, kaut ikdienā viņš ir kluss un mierīgs. Lai gan, šī tēma te jau ir bijusi un ir vairāk nekā skadrs, ka autobusiem būtu jābūt 18+. Un, ka nav ko dzemdēt, ja nav mašīnas.

Par to pārģērbšanos transportos/auto uzreiz prāta ienāca šī epizode :D



http://www.youtube.com/watch?v=LPgGg707YWI

Esmu pārvilkusi no biksēm uz svārkiem starppilsētu sabiedriskajā, bet tur nebija citu variantu, jo ārā bija +30, autobuss jau 2h centās izbraukt no Rīgas (nenormāls korķis bija) un es domāju, ka nobeigšos, ja netikšu pie kā plānāka.

Pašai besī tie, kas šņaukājas. Vienmēr gribas iedot salveti.
Ah un kaitiņa ne tikai tās māmiņas, kuras bērnus nevar paņemt klēpī, bet arī vecmāmiņas.

Un vēl tās māmiņas, kuras savus bērnus apsēdina, bet pašas stāv. Tad, ja vajag sēsties, tad paņemt bērnu klēpī. Savādāk bērns no mazotnes redz, ka viņam pienākas sēdēt, bet vecākam cilvēkam (mammai) jāpastāv kājās, jo bērnam/jaunākajam ir grūtāk nostāvēt.

Par smakojošajiem un ļoti skaļajiem - ejiet pie šofera vai zvaniet uz informatīvo tālruni. Viņiem ir jāizsauc pašvaldībnieki, kuri savāc to bomzi vai dzērāju. Pati esmu zvanījusi.

Kopumā mani vairs nekas neizbrīna.

Tā kā es regulāri visu kavēju, diezgan bieži sanāk krāsoties autobusā. Krāsošanās gan man aprobežojas ar skropstu tušu, bet nu nekad nebūtu iedomājusies, ka tas ir kaut kas tik šausmīgs.
Man kaitina, ja runā pa telefonu, aiz neko darīt, apzvana visus iespējamos kontaktus. Pamatīgi krīt uz nerviem skaļi bērni, kas nevar mierīgi nosēdēt; ja ēd kko izteikti smirdīgu - belaši, čipši, desu maizes. Principā vienalga, ja kāds arī kko iedzer, kamēr tas man netraucē.

Par laimi ikdienā vairs nav jāpārvietojas sabiedriskajā, taču, kad vēl bija, tās bija šausmas, kaitina viss, bet ko darīt, jāciešas.
Vienreiz braucu no Rīgas uz Ventspili, aiz muguras sēdēja sieviete, kurai ģimenē bija notikusi liela nelaime, pakārusies radiniece. Viņa visu garo ceļo runāja pa telefonu ar kādiem 10 cilvēkiem un visiem stāstīja,m raudādama, par notikušo, kā pakārās, kāds skats bijis, kur tas notika, kad un ko nelaiķe pirms tam bija darījusi, vispār vāks. Saprotu, ka nelaime un sirds pilna, bet es kamēr tiku galā, jutos tā it kā pašai kāda nelaime būtu notikusi, tik nomācoši.

Pašai besī tie, kas šņaukājas. Vienmēr gribas iedot salveti.

Kad braukāju ziemā no rītiem sabiedriskajā, tad ar savām hroniskajām iesnām būtu priecājusies, ja kāds tā izdarītu un tiešām iedotu salveti, jo bija reizes, kad aizmirsu mājās. Pati arī esmu cilvēkiem devusi salvetes, kad redzu, ka tūliņ jau ieslaucīs piedurknēs :D



Mani vairāk kretinē tādi tipiņi, kas stāv pie durvīm un katrā pieturā nospļaujās, kad durvis atveras. un vēl, kad agrāk braukāju sabiedriskajā uz skolu un atpakaļ, bija viens tāds vecis, kas ēda semkas un katrā pieturā cēlās kājās no vietas, lai izbērtu sauju ar miziņām pa durvīm. :D


kopumā sabiedriskajā vienmēr kaitinājušas omes, kas 7:30 jau kaut kur nolēmušas doties un burkšķ pa autobusu, ka pilns ar bērniem. jēziņ, tas tak laiks, kad viņi uz skolu brauc. a omes velnsviņzin kur dodas. labi, ka sabiedrisko transportu izmantoju tagad ne biežāk kā reizi mēnesī, citādi nervi neturētu :D a, vēl ir cilvēki, kas vienmēr kāpjot ārā, pat tad, kad pasaki, ka tu arī kāpsi ārā, bet viņiem tik un tā vajag tikt pie durvīm un izkāpt pirmajiem un tad tik spraucās par visām varītēm pie durvīm

Sabiedriskajā iekāpjot uzreiz klausos mūziku un skatos ārā pa logu.
Vispār nespēju iedomāties, ka mani varētu TRAUCĒT ja kāda krāsotos,pārģerbtos u.t.t.

Traucē,ja blakus apsēžas vecāks ar sīko klēpī,un sīkais švitina kājas tā,ka trāpa man. TAd vienmēr aizrādu vecākiem vai pārsēžos turpat priekšā vai aizmugurē.

Traucē,arī ja kkur priekšā,aizmugurē,vai nedod dievs blakus apsēžas dzēraji,bomži,vai kāds cits cilvēks,kas smird. Bet tad arī vnk pārsēžos tālāk,vai eju stāvēt kājas labu gabalu no tās smirdoņas.

Vēl traucē,ka sīkie apsēžas aizmugurē,un sit ar kājām pa sēdekli. TAd vienmēr pagriežos un aizrādu,bet viņi arī izbeidz,jo nedara jau to speciāli,vnk nesaprot ka priekšā sēdošajam cilvēkam tas traucē.

Vienreiz arī pārsēdos,jo blakus apsēdās sieviete ar bērnu,kas visulaiku skaļā balsī kko bļaustījās. Un tā sieviete pēc tam visu ceļu uz mani lūrēja :D

Ja kāda skaļi vāvuļo pa telefonu,tad netraucē man, bet gan uzjautrina. Vienmēr esmu brīnījusies kā tam cilvekam nav kauns,ka viss autobuss dzird personīgo sarunu... Tas pats arī,kad apsēžas divas draudzenes un stāsta kas ar ko pēdējā ballītē salaidis,kā viņas piedzērušās u.t.t :D

Nepatīk, kad klausās skaļi mūziku. Neuzskatu, ka visam transportam jāuzspiež klausīties savu mūziku. Ja pati klausos, pirms tam vienmēr izņemu austiņas, lai pārliecinātos, ka no ārpuses neko dzirdēt nevar.
Traucē, ja aiz muguras apsēžas kāds, kas ēd čāpstinoties, košļā košļenes ar vaļēju muti.
Protams, arī skaļie telefona runātāji, kas uzskata, ka ir jākliedz klausulē, lai otra puse dzirdētu.

Pati transportos vienkārši skatos laukā pa logu, vai spēlēju candy crush :D Kosmētiku nelieku, nepārģērbjos, ēdusi transportā esmu tikai bērnībā. Nejustos ērti tādā vietā ēdot, tāpat to varēšu izdarīt darbā, mājās vai kur nu braucu. Maizītes apēšana tāpat vairāk par 2min neprasa.

ja nu kāda ēd, tad turpmāko nelasiet

vienreiz autobusā jokaina paskata vīrietis nošķaudījās, nu ar tādu riktīgu zaļo, kas plaukstā palika un pēc tam noslaucīja visā garumā pret to stieni kur jāturās. kopš tā laika labāk izvēlos nokrist braucot, nekā turēties :D

Vienreiz viens urla sāka pīpēt turpat trolejbusā. Piecēlās cits urla, piegāja pirmajam klāt un bez vārdiem iejauca pa seju tā, ka pirmais ar visu cigareti bija gar zemi. Nu tā, jauks skats. Tāpēc nekas mani vairs nepārsteidz.

Laabs...sasmējos. :D

Man sabiedriskajā transportā traucē masturbētāji,dzērāji(tajā skaitā narkomāni)un tie,kuri smird.

Es pati sabiedriskajā esmu gan ēdusi,gan krāsojusies, gan pārģēbusies. Tie(tās),kam tas traucē šādi sīkumiņi, lai labāk pārbauda savu nervu sistēmu. Varbūt tas palīdzēs izvairīties no lielā stresa sabiedriskajos.

Vēl es neceļu telefonu esot sabiedriskajā,jo man vienkārši negribas,lai visi dzird manu sarunu,bet tie,kuri tarkšķ-lūdzu! Nepieklājīgi ir klausīties svešas sarunas,bet nu tas laikam arī ir jāmāk atslēgt. ;)