Mana pirmā reize bija ar vīrieti, kuru nemīlēju, darīju to apzināti, izplānoti. Es vienkārši gribēju gulēt ar viņu, jo zināju, ka neiemīlēšos viņā, bet seksīgs viņš ir. Likās- tas taču ir ideālais variants! Nebūs jāraud, bet būs forši.
Problēma tāda, ka viņš nepazaudēja interesi pret mani pēc 1. reizes. Tā nu mēs turpinājām tikties. bija 2x...3x...4...Un man sagrozījās smadzenes ne tā. Es domāju "Varbūt viņš tomēr tēmē uz ko nopietnu? " Bet tad pēc viņa attieksmes pret mani sāku saprast, ka kaut kas nav... Viņš to tomēr neuztver nopietni. Es sāku dusmoties uz viņu, apvainoties, pārdzīvot. Un tomēr...arī raudāju.
Tagad ir tā, ka visu laiku viņu atgrūžu, saku, lai man neraksta, ka neko,neko nevajag. Bet atkal viņš uzraksta, kaut vai esmu bijusi dusmīga, nolamājusi viņu. Trakākais tas, ka es saprotu, ka neesmu iemīlējusies viņā, bet es jūtos tā..., ka Nē, es negribu baigi gulēt ar viņu, bet es nevaru nerunāt ar viņu! Jo tagad viņš ir kā cilvēks, kurš vislabāk mani saprot, liekas viņš redz man cauri, zina, kad skumstu, kad esmu dusmīga, pat ja neteikšu. Liekas, ka nevaru vispār bez viņa! . Viņš ir man kā labākais draugs, jo neviens, neviens mani nesaprot tik labi kā viņš, ja viņu pavisam ignorēju es jūtos tukša. Parunāju ar viņu vienkārši, netiekos, vienkārši, pačatoju un atkal viss ir normāli!
2829
