Kādēļ gan strēlnieki bija uzticīgi boļševikiem, kādēļ atgriezās Krievijā pēc mēģinājumiem "celt" padomju varu Latvijā 1919. gadā? Vēsturnieki piekrīt J. Vācieša viedoklim, ka sākotnējā sekošana boļševikiem daļēji izskaidrojama ar apstākli, ka tie bija vienīgie, kas solīja latviešiem un citām mazajām tautām "neatkarību līdz pat pilnīgai atdalīšanai no Krievijas sastāva". Uzticība citiem spēkiem nozīmēja kara turpināšanu, bet pēc Ziemassvētku kaujām bija skaidrs — vēl tāda reize un pulku vairs nebūs. 1917. gada janvārī Nikolajs II izteicās, ka latvieši jāsūta uzbrukumos. Strēlnieki juta cara valdības attieksmi.
Revolūcija nesa frontes sabrukumu un Rīgas krišanu. Lielu daļu Latvijas kontrolēja vācieši. "Krievs varēja nomest šauteni un iet mājās, latvieši to nevarēja," aizrāda I. Krīgere. Turklāt palikšana karavīros garantēja pārtiku un apģērbu — pilsoņu kara laikā ļoti būtiskus faktorus. "Darba Krievijā nebija pat vietējiem un ienācējiem nopelnīt iztiku kļuva pavisam neiespējami. Daudzi evakuēto rūpnīcu strādnieki pieslējās strēlniekiem. Vietās, kur atradās latvieši, tika izplatīti uzsaukumi, kuros ar norādi "ja gribat runāt latviešu valodā un pakļauties latviešu komandieriem" tika aicināts stāties boļševikiem uzticamajās vienībās," piebilst vēsturniece.
Kad 1918. gada beigās ar lozungu "Latvija priekš Latvijas darba tautas" sākās strēlnieku karagājiens māju virzienā, tas bija iecerēts kā Dzimtenes atbrīvošana no "dzelzsdivīzijas" un "landesvēra". Taču drīz vien strēlnieki Latvijā apjauta, ka ar "darbaļaužu" paraugvalsts celšanu kaut kas nav kārtībā, turklāt pamazām veidojās neatkarīgas Latvijas varas struktūras.
V. Bērziņš: "Ulmaņa valdība solīja zemi, kamēr boļševiki to ņēma nost. Strēlnieki redzēja "sarkano teroru". Ja tas neskāra kādu no viņa ģimenes, tad kādu attālāku radu noteikti. Bet padoties? Neviens strēlnieks necentās pārbēgt Kurzemes frontē pie fon der Golca. Tur tos gaidītu nāve. Nevarēja padoties arī igauņiem. Niknas cīņas Ziemeļlatvijā notika tādēļ, ka likās — igauņi pretendē uz Latvijas teritoriju. 1919. gada februārī, kad sākās Igaunijas armijas uzbrukums, daudzi Ziemeļlatvijā sākumā pat stājās brīvprātīgo vienībās, jo bija iespaids, ka igauņi un somi grib atņemt tēvzemi.
Vēlāk igauņu pusē gan izveidojās Valmieras pulks un situācija kļuva skaidrāka. Maijā Stučkas valdība bija sevi galīgi diskreditējusi un pat 9. strēlnieku pulks, ko sauca arī par "Kremļa pulku", sāka dumpoties un izsvilpt komunistus." Pārbēgšana pieņēmās spēkā, un, pateicoties tai, Latvijas armijā vēlāk parādījās daudz virsnieku, kas bija dienējuši arī sarkanajā armijā. 1919. gada novembrī pārbēga pat Padomju Latvijas armijas pēdējais pavēlnieks pulkvedis Pēteris Slavens. Taču jāņem vērā, ka Latvijas armija izveidojās tikai tā gada vasaras vidū un daudziem strēlniekiem saglabājās iespaids, ka pārbēgt nozīmēs nonākt vācu gūstā, bet to negribēja neviens strēlnieks.