Man patīk, un bez aizspriedumiem, ja tuneļos, uz ielām, ārzemēs metro spēlē foršu, kvalitatīvu mūziku, nevis mauro sērīgas balādes kaķa nebalsī. Kamēr mūzika ir forša un baudāma, liek aizdomāties, iepriecina vai kaut kā citādi pozitīvi iešūpo maņas, man ļoti patīk. Tiem džekiem ar akustiskajām ģitārām kur viens dzied aiai, cik šķībi, spēlē uz atskaņota instrumenta un viņam vēl bars pacanu apkārt stāv, tiem es eju apkārt pa gabalu.
Vienu no aktīvākajiem ielu spēlmaņiem pazīstu arī personiski, foršs gudrs džeks, bet nu tas dzīvesveids viņam tāds diezgan bezrūpīgs, teiksim tā. Tomēr viņš dzīvo normāli, var atļauties visu, ko vajag, ziemā, kad ir par aukstu, lai spēlētu, piestrādā citur. Redzēju aizvakar meiteni Vecrīgā, ar vainagu, skaistā tērpā spēlējam kokli.. Diez vai par viņu kāds domāja "gan jau narkomāne, vai tad citu nav ko darīt, kā spēlēt uz ielas" kamēr par to džeku noteikti tā domā ne viens vien.
Šķiet, savas domas, par to, ka ielu mūziķi tādi bezģeļņiki vien ir, mainīju Londonā, metro redzot daudz vienreizēju un talantīgu mūziķu. Lielākā summa, ko esmu atdevusi bija puisim, kas ģitāru spēlēja (un labi!) ar vienu roku, jo otra pa pusei amputēta.
954
