Panikas lēkmes

Es arī ļoti vēlētos uzzināt. :(

Man sāk nedauz viss trīcēt, kad atrodos kompānijā ar cilvēkiem kurus slikti pazīstu vai nepazīstu vispār..

Varbūt Renārs Kaupers varētu Tevi iedvesmot ar savu stāstu? Arī viņam ir VD....
Man gribēja piešūt šo slimību, bet par laimi, pietika pašai saprāts nepavilkties ārstu minējumiem. Ar pieredzi palīdzēt nevarēšu....
Turies!

Tev šīs lēkmes uznāk tad, kad arī neesi stresa situācijā? Piemēram, ejot no veikala uz mājām.

vdist.join.lv

Man savā kompānijā viss ir ok, bet, kad esmu svešākā kompānijā, tad visu laiku ir tas nemiers, ka tūlīt sāksies lēkme. ;(

susurs paldies : )

bet visu laiku ir jāuztraucās, lai tikai atkal neuznāk lēkme.

te arī slēpjas atbilde uz tevis pašas uzdotajiem jautājumiem. :) Nevajag sevi noskaņot uz faktu, ka jāuzstājas un atkal būs slikti, tas viss ir tikai galvā, īpaši šaj slimībai.
man arī šito brīnumu noteica neirologs pāris gadus atpakaļ, galvenais neaizrauties ar zālēm, labāk tējas dzert, augu eļļas un nežēlot sevi visu laiku :) ar to noteikti var tikt galā ;)

Artija Gluži pa ielu ejot nē, bet arī tā var gadīties. Tad drīzāk ir trauksmes sajūta. Visu laiku bail no lēkmes. Lēkmes man var būt gan lielveikalā, gan, piemēram, sēžot koncertā. Parasti sēžu tuvu izejai, lai ir drošības sajūta, ka ja saāksies lēkme tikšu ārā. Galvenais, ka es par lēkmēm vairs nespēju nedomāt.
Bet nu, mājās vienmēr ir labi, tāpēc vairs nekur negribas iet - tik netipiski man.

Vai pāries.. Tas jau atkarīgs no katra cilvēka individuāli. Neviens jau te nezinās, cik daudz tu dari, lai pārietu, un cik smagi tev tas viss izpaužas. Vienam manam draugam pārgāja, bet viņš strādāja pie sevis, mainīja dzīves apstākļus, izgāja ārā no savas komforta zonas, arī dzēra zāles. Man dzerot zāles un izslēdzot noteiktus stresa avotus mazinājās. Taču turpat vdist forumā ir desmitiem cilvēku, kuriem nepāriet, kaut šie it kā ārstējas. Nu katrā ziņā sēžot un gaidot brīnumu, tu to nesagaidīsi.

Fraeulein Man to vienmēr visi grib iestāstīt- gan arsti, gan ģimene. :D To ir tik viegli pateikt. Bet man problēma ir tajā, ka nevaru vairs par to nedomāt. Tas jau ir kaa dzīvesveids.
Es saprotu, ka viss ir galvā, cenšos sevi dažādi noskaņot. Sākumā visu laiku par to žēlojos, tagad pārsvarā to paturu pie sevis, bet gribas atrast sev domubiedrus, kādu, kurš tam visam ir gājis cauri

Nedomaajat, ka esmu baigā čīkstule, tā galīgi nav :D

http://www.draugiem.lv/ev/18624063/garigas-veselibas-diena-juties-labi-bezmaksas-specialistu-konsultacijas-visa-latvija

koncha2Ļoti labi saprotu tevi. Arī pati tieši gadu mokos ar VD, tieši tāpat kā tu gribētu satikt domubiedru, kurš tam visam ir gājis cauri.
Uztraukums pirms publiskām runām ir bijis pilnīgi vienmēr, jo esmu kautrīga, bet saslimstot ar šo slimību, tas tikai pastiprinājās. Arī cīnos un visādi ceru, ka mana dzīve nebūt nebūs tāda visu mūžu, jo sadzīvot ar to nav iespējams, jo tad es teiktu, tā būtu tikai sevis mānīšana, tu vairs nedzīvotu, tikai eksistētu.
Nu ko, vienīgais, ko mums abām teiktu : Kaut arī uz mūsu ielas uzspīdētu saulīte. :)
Turies! :)

Koncha2 arī man to vēl joprojām ģimene atgādina, un tad man liekas- jā, jā, jūs jau neko nesaprotat, bet tā reāli tas viss ir tikai pārslodzes rezultāts un apspiestas emocijas, kas laužas uz āru, tāpēc iespējami mācos sevi kontrolēt, arī tad, kad gribas raudāt, tad daru to no visas sirds, jo iepriekš gan prieku, gan bēdas turēju pie sevis, uzskatīju sevi par ļoti stipru, kļūdījos.
kad man ir jāuzstājas, lai justos droši, kabatā turu kāda tuva cilvēka foto vai arī ģērbjos tā, lai būtu pēc iespējas vairāk apģērbta (skan jocīgi, manuprāt) :D, bet man tas patiešām palīdz.
bet par cilvēkiem ar VD, zinu, ka visas šīs lēkmes ir ļoti traucējošas, bet reizēm, kad palasu kādu VD forumu, tur visi tikai sūdzas, cik viņiem slikti, un tad viņi atrod vēl kādu, kas dzīvo tāpat un tā viņi žēlo viens otru, pat īsti nepalīdzot. (tas nav domāts kādam personīgi.)

koncha2
hmm, un iespējams tā nemaz nav VD, ja jau tev uztraukums ir pirms publiskām runām tikai, tas jau ir pavisam normāli, ja ikdienā nesaskaries ar nopietnākiem simptomiem, tad jau varbūt neesi šīs slimības pakļautais?! :)

Pieredzētais un atrodamā informācija rāda, ka izārstēt VD līdz galam nav iespējams. Šis stāvoklis, diagnoze, joprojām ir liela mistika speciālistiem un cilvēciņiem, kurus šī problēma piemeklējusi - jācenšas ar VD sadzīvot. Labākā palīdzība, protams, varētu būt dzīvesveida maiņa, stresa situāciju mazināšana, psihiatra konsultācijas un ja nepieciešams ārkārtas situācijās, medikamenti. Zinu meiteni, kas jau pāris gadus ar VD sadzīvo tīri draudzīgi. Svarīgs ir arī līdzcilvēku pilnīgs atbalsts un sapratne.

Anete Nē, ne tikai pirms publiskām runām. Man tagad pat pietrūkst tā ''veselīgā uztraukuma'', kas parasti ir pirms uzstāšanās. :D Ir tāda sajūta: ja nu ar mani pēkšņi kkas noteik, ja nu es noģībstu visu priekšā, ja nu es nomirstu utt.
Arī braucot pie stūres tā mēdz gadīties.

Centies aizmirst, kā tev ir VD. Iespējams, tu netīši sev atgādini, ka tev ir šī kaite, līdz ar to organisms, visu laiku ir trauksmes stāvoklī.

http://www.domuspeks.lv/portals/bailu-izcelsme.html
Šis raksts un mājaslapa varētu palīdzēt. :)

Salātlapa paldies : )

]Varbūt Renārs Kaupers varētu Tevi iedvesmot ar savu stāstu? Arī viņam ir VD....
Kaupers ir mans bernibas elks, un apbrinoju vinu, vins man licies tads loti pozitivs,jautrs, sirsnigs,nekad nebutu domajusi ka vins slimotu ar VD:/