Pirmais - bērns vai suns?

Es pati esmu piedzimusi ģimenē, kur bija pāris gadus vecs lielas šķirnes suns. Nekādu starpgadījumu nebija. Kad man bija gadi 3, mums parādījās kucēns. Atkal nebija starpgadījumu. Vispār nezinu nevienu tādu cilvēku, kam būtu bijis kāds nelaimes notikums noticis, tāpēc, manuprāt, pa lielam ir vienalga pirms vai pēc, galvenais ir iemācīt pareizi uzvesties gan bērnu, gan suni. Es savā dzīvē, tas bija bērnībā, esmu sastapusies tikai ar vienu naidīgu suni, kurš man bija līdz asinīm iekodis rokā, bet es apzinājos, ka pati esmu vainīga (gāju palīgā savam sunim, kuram uzbruka tas naidīgais) un pēcāk iemācījos sadzīvot ar naidīgo tā, ka es neaiztiku viņu un viņš mani, kaut tikāmies pabieži (radinieka suns). Traumu arī neieguvu.. Tā kā, manuprāt, visa tā ņemšanās ar bērniem suņu sakarā kā ar jēlām olām ir pārspīlēta. Protams, ir jāievēro drošības normas utt. un tad arī viss būs labi neatkarīgi no tā - pirms vai pēc.

Zinu gadījumus, kad suns paliek greizsirdīgs, ja ilgu laiku ir bijis viens un parādās mazulis pēkšņi. Ja abi uzaug kopā, problēmām nevajadzētu būt. Domāju, ka lielie suņi nav tik greizsirdīgi, jo konkrētajos gadījumos suņi bija mazi klēpjsunīši, kurus attiecīgi arī kā bērnus uķināja, visur ņēma līdzi, mīļoja utt.

Es laikam dēļ tā vien pirmo ņemtu mājdzīvnieku,lai redzētu vai vīrietis iesaistās tā pieskatīšanā, barošanās jeb rūpējas par viņu ,vai arī man viss jādara vienai. Ja par dzīvnieku nerūpējas,tad bērnu ar tādu neplānotu.

Līdzjūtība sunim, ne visiem iznāk nonākt labās rokās, diemžēl.

Uja būs jau labi, suns dzīvo uz pusi ilgāk nekā šķirnei vajadzētu un nemaz nejūtas slikti ;)

Vispirms bērnu, tad suni. Zinu gadījumu, kur sunei(kas ģimenē bija pirmā) bija nenormāla greizsirdība uz jaundzimušo, mazo normāli nevarēja rokās paņemt un līdz vannasistabai aiznest, suns uzreiz rēja, skrēja klāt, plosījās. Rezultāts- viņu iemidzināja. :(

Aizmirsu pieminēt par suņu greizsirdību mūsu gadījumā- tādas nebija. Gluži otrādi, suņi ļoti uzmanīja, pieskatīja bērnu, kā apsardze gulēja blakus vai vismaz tuvumā un ja viens vai otrs suns tajā laikā dauzījās vai skaļi rēja, otrs metās virsū un sargāja bērna mieru. Sākumā bērns tikpat kā neko nedara, tikai ēd un guļ, tāpēc bija daudz laika veltīt suņu apčubināšanai un samīļošanai. Pilnīgi noteikti tas no suņa atkarīgs, arī no tā, cik mierīgs un uzmanību prasošs bērns, kā arī no saimnieka spējas uzmanību starp bērnu un dzīvnieku sadalīt, bet manā gadījumā bija ideāli- gan suņi bērnu pieņēma acumirklī, gan bērns kopš dzimšanas mācās ar uzmanību un mīlestību attiekties pret dzīvniekiem.

Vispār, ieteiktu autorei vērsties calis.lv pūkaiņu sadaļā, vai vēl labāk suni.lv. Tur sastapsi cilvēkus, kuriem reāli ir suņi,bērni, un viedoklis nav teorētisks, bet tīri no sadzīves.

Nu, zini, ctn, es šeit gan izlasīju pietiekami daudz stāstus tīri no sadzīves - no meitenēm, kurām ir gan suns, gan bērns. Tas, ka tie visi nav tādi, kā Tu esi iedomājusies (super-pozitīvie), nenozīmē, ka tie nav reāli.

Noteikti vispirms bērns.
Kad biju aptuveni 2-3 gadus veca, mums mājās uzradās suns un līdz savai pēdējai dienai kucīte mani respektēja vairāk kā citus.
Draugu ģimene arī paņēma sunīti, kad bērnam bija ~3 gadi. Viņas tajā laikā bija kā tandēms. Kad mazajai bija 5 gadi viņas abas kopā gāja pagalmā un suns nekad nenomaldijās, gāja mājās, kad mazā sauca.

Varbūt tas ir stkarīgs no šķirnes.. kad pie mana suņa nāca ciemos bērni, viņš tos sargāja.. sēdēja to tuvumā un pieskatīja.. Neviens sunim tādas lietas nebija mācījis.. tas viņam bezmaz asinīs.

Ja man būtu jāizvēlas.. suni ņemtu vairākus gadus pēc..

Zinu gadījumu, kad bērnam mazam suns gandrīz rīkli pārkoda.. tā kā.. saprotu arī bažas :)

Freya, jā, es arī pērles izlasīju - suni var 2x dienā uz 10 min vest ārā, ja bērns ir pirmais, tad suni uz suņa skolu nevajag vest un vēl visādus brīnumus. Tieši tāpēc ir jāiet meklēt informāciju citur. Tavs piemērs arī bija spilgts nolaidības un bezatbildības paraugs, ko tagad visiem uzskatīt, ka suņi apēdīs bērnus bez sāls? Tajā pašā suni.lv ir sķirņu sadaļas, apmācības un audzināšanas sadaļas, viss, kas nepieciešams cilvēkam, kas saprot, ka ar suni ir jāstrādā. Tieši tik elementāri.

Cormeum, par šķirni piekrītu. Bet arī tas pats zeltainā kucēns apvienojumā ar trīsgadnieku man neviestu uzticību. Saprotams, ka suns ir jālaiž pie bērna tikai vecāku uzraudzībā, bet zonu sadalījumu savās mājās negribētu. Lieks risks.

Suni vajag ņemt tad, kad bērni gana izauguši un varēs paši viņu izvest pastaigā :) Nu vismaz man tā bija. Mums pirmais īstais savs pašu suns uzradās tikai tad, kad tad man bija 12 gadi un katru dienu vadāju pēc skolas viņu pastaigās.
Tagad bērns ir pašai, gribētu jau suni arī, bet es ļoti daudz mīlu ceļot, un tad visu laiku jādomā, kur tad suni likt... Neredzu iespēju savienot.

cormeum, kāda Tavam sunim šķirne?

Ņemt suni,kad ir tikko piedzimis zīdainis ir idiotisma kalngals.Kucēns prasa daudz laika.Viņam ir jāmāca kārtoties ārā,lai to izdarītu sekmīgi viņš ir jāvaktē visu laiku,ko darīsi,ja turēsi rokās bērnu un barosi,be tkucēns tikmēr tev deguna priekšā krāmēs čupu un tu nevari neko izdarīt,jo bērnu jābaro?Sunim ir jāmāca uzvesties,ie tpie pavadas,klausīt,galu galā jāsocializē.Tas nav apvienojams ar zīdaini.
Suni kopā ar mammu apņēmām,kad manai māsai bija gads,man 14.NĒ!Nē un vēlreiz nē!Suņa dēļ.Tas bija šausmīgi.Iespējams kaut kas būtu bijis citādi,ja suns būtu bijusi vairāk mammas kā mana vēlme,jo bērnam tika atļauts viss,kamēr sunim tas bija tikai jāpacieš.Nevarēja suni atstāt vienu pat ne uz minūti,uz tualeti un dušu ņēmu līdzi,jo pat pa šo l;aiku bēnrs jau bija pie suņa un te rāva aiz astes gaidā,te aiz ausīm,te pakāra nenoņemtajā kaklasiksnā,te bija uzsēdies uz galvas(4 mēnešus vecam mini takša jauktenītim) un lēkāja,te no virtuves atvilktnes pamanijies izvilkt gaļas āmuru un blieza kucēnam ar to pa galvu,te kaut kur atrada šķeres un grieza nost ausis,te pakaļkājas uz otru pusi lauza.Tas bija vienkārši šausmīgi!Un nebija tā,ka viņi tiktu atstāti vieni paši,tas notika laikā kamēr es aizgāju uz tualeti,virtuvē uzvāriju tēju,vārdu sakot dažu minūšu jautājums un tu jau dzirdi,ka kucēns pilnā rīklē kauc.
Ja suni paņem pirms bērna,tad bērnam ir jāiemāca,ka suni nevar bakstīt,staipīt,sist plēst un sunim ir jābūt kaut kādai savai vietai,kur patverties,kur bērns nedrīkst iet.Ja suni gribās pēc bērna,tad tikai tad,kad bērns jau ir paaudzies un saprot,ka tā ir dzīva radība,nevis plīša mantiņa.Vienu manu kucēnu paņēma kā draugu 4gadīgam puikam,kurš ar takšiem esot uzaudzis.Viņš tik maigi ap to kucēnu darbojās!

Atvainojos par kļūdām,ātri rakstiju.

Suņus tur vecmeitas :D un mīlinās viņas ar viņiem savos vienistabas dzīvokļos :D LOL

Es vispirms bernu un tad kad bernam kadi 2-3 gadi nopirktu vinam kucenu, butu labakais draugs.

Suni iegādājāmies,kad es ar māsu jau bijām normālā vecumā.Problēma ar manu meiteni ir tā,ka viņai ļoti interesē mazi bērni un viņa grib nākt spēlēties un mīļoties,tikai nesaprot,ka mazs zīdainis var no viņas sabīties.
Es balsotu par - abi reizē vai suns,kad bērns jau ir paaudzies.

ctn, Tu būtu šokā uzzinot, cik procentuāli suņu īpašnieku ved suņus uz suņu skolām, pie kinologiem utt. Manuprāt, šis procents ir niecīgs. Visā manā plašajā radu, draugu, kolēģu un paziņu lokā es zinu tieši vienu un ne vairāk ģimeni, kuri savus divus suņus trennē pie izglītotiem trenneriem, attiecīgi arī ar suņiem piedalās sacensībās, ved uz izstādēm utt. Un jo īpaši laukos cilvēkiem ir uzskats, ka suns ir paredzēts galvenokārt tam, lai tas sargā māju. Turklāt, ja cilvēki ņemtu tikai šķirnes suņus, kuriem jau ciltsrakstos būtu ierakstīts, ka suns mīlēs bērnus - tad zini cik daudz sunīšu tiktu nošpricēti patversmēs, jo patversmes vienkārši nevarētu tikt galā ar to suņu apjomu, kas pie viņiem nonākuši. Maniem vecākiem gan suns, gan kaķis ir paņemti no patversmes - Suns bija pirmos divus mēnešus dzīvojis ārā pie pamestas mājas, līdz beidzot viņu ar kucīti un pārējiem kucēniem atrada un aizveda uz patversmi. Un domā, ka tādi dzīves apstākļi neatstāj nekādas sekas? - atstāj, un kā vēl.

Nedomāju, ka citu audzināšanas paradumi gan attiecībā uz dzīvniekiem, gan cilvēkiem ir iemesls citu nosodījumam, jo ticu, ka katrs saimnieks (labi, ir daži slimi izņēmumi) gan par saviem mājdzīvniekiem, gan par bērniem rūpējas pēc vislabākās sirdsapziņas, neatkarīgi no tā, vai suns ģimenē tiek uztverts kā līdzvērtīgs ģimenes loceklis vai kā mājas sargs. Arī cilvēkiem mēdz būt dažādas neizmācāmas rakstura iezīmes, iedzimtības (piem. tieksme zagt), kuras pat vislabākie speciālisti nespēj izārstēt.