Pirmais - bērns vai suns?

Pirms. Kucēns var negribot nodarīt pāri bērnam.

Reizē ...

Agrāk arī gribēju suni, domāju, ka būs ātrāk par bērnu, tad domāju, ka abi reizē, bet tagad priecājos, ka nav suns, jo pietiek ar bērnu, ja vēl suns būtu ārā jāved un jāmāca, tad liktos, ka man dvīņi. :D

Nu ar kucēnu, jā... Es savu vedu 10 min no rīta un tikpat vakarā ... :D galīgi netraucē ...

Weee, atkal provocē, ja? :D

Aptuveni reizee,varbuut suni pat pirms.

Es kkur dzirdeju , ka suni janem pirms , lai vins saprastu , kas tas mazais ir un , ka vins ir jasarga

es domáju ka labák suni njemt kad bérnam jau 2-3 gadi, tad viens otram pári nenodarís. ja panjemsi suni, un suns nepienjems bérnu, greizsirdíba utt? izmetísi suni? un tádá vecumá jau bérns saprot kas ir dzívniecinjsh, utt... zídainim no kucéna/sunja ne silts ne auksts, iekodís vél viens otram kjepá

Sunim ir jābūt apmācītam pirms bērns ienāk ģimenē,jābūt skaidrai hierarhijai, kā arī visas lietas ir jādara ārā. Kucēns, kas atstāj peļķes/čupas, kožās, lec virsū, nav tas, kas zīdainim/mazam bērnam ir nepieciešams.

Manu komentāru droši vien neviens negaida pēc mana viedokļa paušanas diskusijā par mazuļiem un suņiem. :D

Es arī agrāk domāju, ka gribētu reizē ar bērniņa piedzimšanu paņemt arī kucēnu un kaķēnu, bet kļūstot vecākai (un gudrākai) esmu sapratusi, ka suņi izaug krietni ātrāk, tas nozīmē, ka tad, kad bērniņam būs tikai 1 gadiņš, suns jau būs paliels.

Turklāt par labu mācību būs kalpojusi manu vecāku pieredze ar viņu pašreizējo suni. Suns ienāca ģimenē, kad tajā nebija neviena maza bērna, tikai pieaugušie un pusaudzis. Pirmo reizi suns sastapās ar maziem bērniem tikai tad, kad jau krietnu laiku bija dzīvojis ģimenē, kur bija ļoti mīlēts un mīļots. Ja pie mums atbrauca ciemiņi ar bērniem - kamēr viņi paši staigāja ar saviem bērniem, suns likās mierā, bet līdz ko kāds no mājniekiem paņēma pie rokas bērnu - suns kļuva nevaldāms - rēja, rūca un bija gatavs uzbrukt (reiz jau ieķēra mazai meitenei dibenā). Kopš tā laika vienmēr, kad ciemos brauc ģimenes ar maziem bērniem - suns tiek pielikts pie ķēdes tālāk no mājas vai arī viņam tiek uzlikts uzpurnis. Esam vērsušies arī pie speciālistiem, kuri ir teikuši, ka - ja sunim kādreiz kāds bērns nodarījis pāri un tādēļ viņš ir gatavs uzbrukt bērniem - to var izdresēt, bet, ja suns ir gatavs uzbrukt bērnam greizsirdības dēļ (jo pieaugušais velta laiku bērnam, nevis sunim) - tur ir ļoti grūti kaut ko mainīt.

Tagad mums abiem ar vīru ir pilnīgi skaidrs, ka suns ienāks ģimenē tikai tad, kad tajā jau būs bērns, turklāt nevis zīdainis, bet jau drusku paaudzies (+/- 2 gadiņi), lai suns uzreiz saprot, ka mazais ir ģimenes loceklis un tam nedrīkst darīt pāri.

Ja pie mums atbrauca ciemiņi ar bērniem - kamēr viņi paši staigāja ar saviem bērniem, suns likās mierā, bet līdz ko kāds no mājniekiem paņēma pie rokas bērnu - suns kļuva nevaldāms - rēja, rūca un bija gatavs uzbrukt (reiz jau ieķēra mazai meitenei dibenā).

Hierarhijas un socializācijas problēma. Nevaino tur suni, bet tā īpašniekus. Pieliekot pie ķēdes un uzliekot uzpurni tikai vairo suņa negācijas pret bērniem.

Pie kādiem speciālistiem gājāt? Pirmo reizi dzirdu kaut ko tik stulbu.

man ir pirms. radinu pie dažādu vecumu bērniem. Nav izrādījis nekādas psihiskas novirzes, labi zina, ka bērni nav pūkdupši, bet neko pāri nedara. Domāju, ka suns pieņems bērnu- nu viņam reāli nav variantu.

Nē, es tiešām tā daru un ja kādam tas ir nepieņemami nav mana problēma, tikai padalos ar savu pieredzi.

Es vispār nebaidītos par kaut kādiem - viens otru satraumēs, sagrauzīs, apčurās. Cik daudz ģimenēs nav suņu/kaķu? Vienkārši jābūt uzmanīgiem un jāaudzina abi divi. No sākuma jāskatās lai mazais kucēns netiek košļāt bērnam rokas/kājas, pēc tam jāskatās vai mazais rāpotājs nelien pie suņa traukiem un vispār nelien mocīt suni. :)

Visideālāk, ja sunim var atvēlēt kaut kādu vietu, piemēram, koridoru (ko var izolēt, aiztaisot durvis, kamēr nevari abus acīs paturēt) tur lai arī stāv suņa ēdamtrauks un guļvieta. Nu, tas tā, lai izvairītos no biežāk dzirdētajiem nelaimes gadījumu cēloņiem, kuru rezultātā suns sakož bērnu.

Kā jau teicu - es nebaidītos no tiem briesmu stāstiem, jo, manuprāt, dzīvnieks nav vainīgs. Vainīga ir cilvēka nolaidība un neuzmanība. Vajag iemācīt bērnam kā un kad suni pamīļot, nevis visu laiku ļaut līst virsū, karāties kaklā un pēc tam suni sist par to, ka ieķēris mazajam bumbulītim.

Es varbūt ņemtu pēc mazā tikai tāpēc, lai saprastu vai es vispār vēl pēc tam suni gribētu, bet ja tev jau tagad ir iekritis kāds suņuks acīs/sirdī, tad domāju, ka droši vari ņemt ciet!!! :) Bērns tāpat vēl kādu laiku pie tā suņa netiks un suns jau arī nebūs tik uzburts uz to mazo bēbi, ka skries un kodīs nost. Un vispār - tu taču noteikti netaisies ņemt pieaugušu, neaudzinātu rotveleru vai dobermani?! :D Tādā gadījumā jau būtu jāsāk satraukties par savu drošību, nevis bērna. :D

Nē, es tiešām tā daru un ja kādam tas ir nepieņemami nav mana problēma, tikai padalos ar savu pieredzi.

Līdzjūtība sunim, ne visiem iznāk nonākt labās rokās, diemžēl.

ctn, mēs centāmies suni saradināt ar bērniem, pieturēt suni, ļaut, lai bērns papaijā, devām iespēju sunim un bērnam sadraudzēties - bērns meta sunim bumbiņu/kociņu. Sākumā sunim ļāva brīvi staigāt, kad atbrauca viesi, vienkārši centāmies neņemt pie rokas/necelt radu/draugu bērnus un nedot sunim ieganstu uzbrukt, līdz brīdim, kad, neskatoties uz visiem šiem drošības pasākumiem, suns uzbruka bērnam.
Un tajā brīdī bija skaidrs, ka suni vairs nevar laist kopā ar maziem bērniem. Mūsu ģimenē tiešām neviens nav tāds necilvēks, kas gaidītu, lai notiek traģēdija, pirms sāktu saprast, ka jānoizolē suns no bērniem.
Tu droši vari bārstīt apvainojumus un vainot saimniekus (manus vecākus) pie tās situācijas, kāda šobrīd ir radusies - man ir vienalga. Kāpēc es vispār par šo tēmu izsakos šajā forumā - lai tiem cilvēkiem, kuriem ir šaubas par pareizo izvēli (piemēram, kā šajā diskusijā - vai pirmo ņemt suni vai dzemdēt mazuli), būtu ne tikai skats no vienas puses (ka suņa un bērna integrācija ģimenē vienmēr ir tikai pozitīva), bet arī kāda negatīvā pieredze. Un, pat ja cilvēks tāpat izlems, ka pirmais ģimenē būs suns, nevis bērns, varbūt tomēr cilvēks padomās arī par kādiem drošības pasākumiem, "Plānu B", ko darīt tad, ja šī integrācija tomēr būs neveiksmīga, un būs tam gatavs, nevis akli paļausies uz to, ka viss būs pozitīvi.

Piekrītu ctn, ja vien tas nav kāds mazais, uz paklājiņa čurātājs, tad tā nav īpaši laba saimnieka pazīme.
Mana draudzene pat savu mazo krancīti ārā veda 4x dienā. Suns taču grib čurāt.. tas, ka viņš ciešas, lai nepiečurātu paklāju nenozīmē, ka viņš negrib nokārtoties.

Kaut kur esmu dzirdējusi, ka neesot laba kombinācija 1,5g vecs suns un 3gadīgs bērns, jo suns tajā vecumā vēlas dominēt, ir spēcīgs un aktīvs utt. un tāds pats 3 gadu vecumā un nedaudz pirms esot bērns, jo ir aktīvs, zinātkārs un pat negribot var viens otram pāri nodarīt. Nezinu, cik tur taisnības, tā esmu dzirdējusi.
Pati iegādājos suni vairāk kā gadu pirms bērna piedzimšanas, tagad bērnam 2g3mēn, suņiem 3,5gadi, nekādu problēmu nav, sadzīvo lieliski jau no paša sākuma, reizēm bērns pārbauda suņu izturības robežas, mēģinot apsēsties sunim virsū vai paraustot aiz ausīm, bet tā kā esmu klāt, to neļauju darīt un izstāstu, ka nedrīkst. Agresijas no suņu puses pret bērnu nav bijušas.

Vispirms bērniņš,tad suns. Kāpēc? Tāpēc,lai suns nekļūtu greizsirdīgs,kad mana uzmanība tiktu dalīta un mazais būtu pirmajā vietā.

Šodien, kā reiz, arī šī galerija uzpeldēja pa ceļam http://www.delfi.lv/izklaide/dabas-brinumi/zveru-dzive/foto-galerija-mazi-berni-un-gigantiski-suni.d?id=44878134. Tur gan izskatās, ka visi suņi jau paaugušies (ne tikai ņemot vērā būdīgos apmērus...).

Bet paldies par visiem viedokļiem! Noteikti ņemšu vērā katru aspektu pirms lēmuma pieņemšanas.
Šobrīd pati nedaudz vairāk nosliecos uz suņa ievešanu ģimenē pirms bērna. Lai tomēr var sākt pie citiem bērniem radināt un audzināt.