Biju ļoti cerējusi, ka aizbrauksim šovakar ciemos pie maniem vecākiem un rīt brauksim atpakaļ.
Žēl, bet nekur nebrauksim. Jāmēģina noskaņot sevi pozitīvi, lai draugs nejūtas vainīgs, ka esmu apbēdināta.
Nevaru saprast, kāpēc viņš negrib braukt. It kā neesot, ko darīt, garlaicīgi tur. Kāda atšķirība, kur neko nedara- šeit vai pie maniem vecākiem. Gan jau tādēļ, ka nejūtas tajā vidē ērti. Es nezinu.
Laikam nākošreiz jāiesāk saruna, sakot, ka es gribu aizbraukt, nevis jautāt, ko viņš domā par to, ka varētu aizbraukt ciemos.
Lai gan nākošā reize visdrīzāk, ka būs pēc ļoti ilga laika.
Saka, lai braucu viena pati, bet, tā kā mums ļoti reti sakrīt reizē brīva diena, tad, loģiski, gribu pavadīt to kopā.