Pirms gadiem trīs, četriem būtu teikusi - jā, uz priekšu, bet tagad... nu nē. Es ietu savu ceļu un viņu atstātu pagātnē. Kāpēc? Jo ir jau tāda veida pieredze. Kādu laiku atpakaļ sāku tikties ar puisi, bet jau visa sākumā sapratu to, ka tas nav attiecību cilvēks - nepārtraukti vienas nakts sakari, koķetēšana ar citām manu acu priekšā, meli, nenoteiktība utt., taču tolaik domāju - nu attiecības nesanāks, taču kāpēc gan jauki kopā nepavadīt laiku guļamistabā. Rezultātā - es biju tā, kura pieķērās un iemīlējās. Viņš - turpināja savu flirtu ar citām un es biju tikai kā meitene ar kuru pāris reizes mēnesī satikties naktīs. Tāpēc vairs nekad neko tādu neatkārtotu, jo zinu, ka agri vai vēlu man rastos jūtas, es lolotu kaut kādas ilūzijas, cerības... nu nē, pietiek lauzt savu sirdi. To visu nožēloju, jo ja nebūtu tajā visā ielaidusies, būtu veiksmīgi izmukusi no daudz negulētām naktīm un pieraudātiem spilveniem, jo pēc tam, kad aizgājām katrs uz savu pusi, pārdzīvoju vēl ilgi, ilgi.