attiecìbas vientuĺajai mammai

Serenay Kā bērna tēvam jāuzvedās, lai netraucētu no jauna dibinātajai ģimenei.

Es varētu iedomāties tā, ka, ja sieviete ar bijušo kašķējās, tiesājās, slauc milzu alimentus, tad redzams, ka turpmāk sievietei vizītes pie veterenārārsta jātaisa nevis ginekologiem. Un jāmūk pa gabalu no tādas.

Katrā ziņā es neko sliktu nedomāju par vīriešiem, kas negrib satikties ar sievietēm, kurām ir bērni no iepriekšējām attiecībām, jo es pati personīgi arī nesatiktos ar vīrieti, kuram ir bērns. Gan jau pēc 10 vai 15 gadiem satiktos, bet noteikti ne tagad, kad ir papilnam bezbērnu kandidāti

+ cik atceros, te gana populārs bija teksts, ka pašas meitenes nevarētu satikties ar vīrieti, kam bērns ir.
Jāsaka,ka džve ir interesnata. Pat, ja tagad mums ir 30, bērni.. nav teikts, ka 40 un 45 nebūsim vienas ar atvasēm. Tāpēc, tagad, jā, varam teikt, netiksimies ar večiem, kam bērni ir, bet vēlāk.. Velak skatīsimies ar pavisam citām acīm.
p.s. novērojums - cik patiesi labi redzēt vīrieti, kuram ir bērns, viņa attieksmes dēļ. Tur ir 100 % skaidrs vai vispār ar viņu ir jēga, ko veidot. Kategorisks "nē" būtu vīrietim, kurš savus bērnus ir pametis, viņiem liedzot emocionālo un finansiālo atbalstu,.

Ja sieviete ir normā, kopta, inteliģenta būtne un vīrietis tāds pats, neredzu, ka bērns varētu būt šķērslis. Tas par šķērsli var tapt tad, ja ir veselības problēmas vai kas tamlīdzīgs. Katrā ziņā, esmu gājusi uz randiņiem ar vismaz 5 puišiem pēdējā laikā un tikai vienam no viņiem bērns bija traucēklis. Jāatzīst gan, ka viņš, būtībā jau tik un tā mani īpaši nesaistīja - izrādījās nenobriedis, sevi lielošs puišelis. Ar pārējiem nesapasēja citās jomās.

armands piemēram, ja tēvs taisa tračus, ka jauns vīrietis; kūda bērnu pret viņu; mēģina atgūt sievieti, jo pēkšņi ir greizsirdīgs (man nav citam arī nē); draud utt. Tā diemžēl notiek.

Robby - man arī tāda attieksme .

Man tādā ziņā paveicies ar vīru - esam kopā no paša sākuma , kad vīrs iztrakojies jau bija , gribēja savu vietu , savu ģimeni . un būvējam savu ģimeni ,no pašas apakšas , pamatiem.....,

Bet ja piemeram paliktu viena , domatu ko citu , arī skatītos uz vīrieiti vairāk kam ir bērni , kā rūpējās ,kāda atbildība . jo tas parāda ,kā viņš domā par ģimeni kopumā ....

Es ļoti ceru ka mums ar vīru būs viss labi .

Saku pēc savas pieredzes. Attiecībā pret miesīgu bērnu emocionāli sajūtas ir kā diena pret nakti, salīdzinot ar emocijām pret svešu bērnu. Un sievietes bieži vien nespē skaidri novilkt robežu, kur beidzas patēva tiesības bērna audzināšanā. Bieži iznāk tā, ka, ja nāc ar kūku, tad bērnu vari uzskatīt opar savējo, ja nepieciešams nedaudz iepātagot, - tas nav tavs bērns, tev nav tiesību viņu presēt, es viņu audzināšu pati.

Nē, nav. Nevienam no dzimumiem. Protams, mēdz būt cilvēki, kuriem ir tāds peincips, bet, domāju, ja iemīl, tad bērns nebūs šķērslis.

Es pati esmu pamāte. Bērns dzīvo pie mums.

Melns Neiesprinksti! Māte neatļaus arī tavu miesīgo bernu pizģīt.

Pirmais ko pateicu iepazīstoties: Man ir bērns
Kopā esam labu laiku, kamēr sīkā bija laukos, šis katru dienu prasīja, nu kad tad beidzot būs atpakaļ! Nu nevarēja sagaidīt!

Tā, ka viss ir iespējams.

ne jā, ne nē.. katram ir tiesības vēlēties ģimeni pēc saviem ieskatiem, bet tikai tā fakta dēļ, ka kāds kādu nepieņem, tu nevari viņu saukt par cūku, jo cilvēks ir bijis godīgs pret tevi un ar savu lēmumu parādījis, ka nav gatavs uzņemties rūpes un atbildību par svešu bērnu vai vienkārši nevēlas to darīt! Pagriez situāciju otrādāk un tad nu spried, ko darītu pati. Tieši šis vienmer ir bijis mans atsperes punkts tam, lai es nenosodītu citus, jo nekad nezinu, kā sanāks pašai rīkoties! Nenosodu ne vientuļās mammas, ne tēvus un, ja būtu šādā situācijā, kad man ir jāizvēlas, noteikti manu lēmumu ietekmētu pats cilvēks un jūtas, pēc tā es spriestu, būtu gatava vai nē, vēlos vai nē..

Šis jautājums jāuzdod pašiem vīriešiem, sieviete viņu vietā nevar atbildēt.

Bet, ja runājam par apgrieztu situāciju, - nē, man pilnīgi noteikti nav un nekad nav bijuši iebildumi pret vīriešiem ar bērniem. Tomēr, manuprāt, vairāk vai mazāk būtiski, kādai vecuma grupai šo jautājumu uzdod - tas ir tikai likumsakarīgi, ka jauniem cilvēkiem no 18-25 gadiem, kas bieži paši pat savus bērnus vēl neplāno, kur nu vēl vēlas/ ir gatavi uzņemties rūpes par kādu citu mazo, lielākoties būs noliedzoša atbilde. Pēc gadiem desmit, piecpadsmit, kad daļa piedzīvojuši pirmos laulības dzīves aplauzienus, sāpīgus kritienus un punus, uz daudzām lietām vairs neskatās tik kategoriski, arī savu/ne-savu bērnu jautājumā. Un teikšu godīgi - ja man nākotnē 35-40 gadu vecumā būtu jāizvēlas vīrietis kopdzīvei, es pilnīgi noteikti dotu priekšroku vīrietim AR bērniem, un ar daudz kritiskāku aci un hmm.. nelielām aizdomām skatītos uz četrdesmitgadnieku, kuram līdz 40 "izdevies" nodzīvot bez bērniem. Būtu daudz vairāk "kāpēc" nekā vīrietim, kam aiz muguras laulība un bērns/i.