Sveikas!
Es nezinu, kā lai šo visu tā saprotamāk izskaidro.
Pirms pāris mēnešiem izšķīros no drauga. Tagad man ir konkrēti aizgājis ciet! Vienīgais, par ko spēju domāt, ir tikai ballītes un puiši. Bez maz vai ir sajūta, ka jebkurš kaut cik izskatīgs vīrietis spētu mani ieintiriģēt. Man ir sajūta, ka vairs nespēju valdīt pār saviem hormoniem. Ja es būtu puisis, tad es būtu kā tie pretīgie tipiņi, kas copē meitenes vienam vakaram. Nu, nav tā, ka es tagad guļu ar katru pretimnācēju, bet, ja nepastāvētu tādas kā ''uzvedības normas'' vai arī es būtu citā valstī, kur neviens mani nepazītu, tā vien šķiet, ka es tā darītu.
Tas nav arī vienīgais. Jau kādu laiku, līdz ar šo piesātināto ballīšu garastāvokli, manī ir izveidojies TĀĀDS pofigisms pret visu notiekošo. Manī vairs neeksistē īsti nekādas emocijas, nekas mani nespēj ne aizkustināt, ne pārsteigt. Ja kādreiz ik pa laikam sanāca par kaut ko paraudāt, tad tagad nekādu emociju.
Vai kādai ir bijuši līdzīgi periodi? Vai man kādreiz šis viss arī beigsies un es atkal sevi pazīšu tādu, kāda biju? Varbūt vasara pie vainas?
Un, lūdzu, bez uzbraucieniem!
6
