Zaudēts draugs

Hmm,sen atpakaļ man draugu nobrauca vilciens :(
Es nevarēju pakustēties,sastingu dzirdot vilciena skaņas,ieraugot sliedes...
Es tiku pāri,bet pagāja ilgs laiks...Varbūt vairāk sevi nodarbini,palasi kādu pozitīvu grāmatu vai paskaties filmu...Es bieži gāju uz kapiem,domās sarunājos...Ar laiku palika vieglāk :)
Zini-dzīve ir īsa,lūk tev tam piemērs,baudi katru dienu!

Es esmu draugu zaudējusi, zinu kā tas ir, sākumā ļoti sāpēs, pēc laika pierims. Man pēc tam, kad viņš gāja bojā, bija reāli bail sēsties mašīnai pie stūres, jo es visu laiku atcerējos bildi no bērēm...

turies! :)

man laba pazina pasnavibu izdarija gadus atpakal, tikai laiks lidz. tas individuali katram citram nedela, citam menesis, citam ilgaak.

lidzjutiba

Man pagājušo gadu bijušais draugs uztaisīja pašnāvību , pirms 2 mēnešiem - tētis nomira !
Bet vispirms - Līdzjūtība.
protams , smagi , daudz pārdzīvojumi . . bet atceries - Tu vairs neko nevari mainīt ! negatīvās emocijas ir jāatstāj malā . Vari man liekas droši izraudāties - man tas vienmēr palīdz . Bet par to cilvēku domā tikai labu . Ja esi ticīga , vari aizlūgt . Es parasti tādās situācijās aizdedzinu kādu svecīti un padomāju par viņu . Man tas ļoti palīdz .
Kad nomira tēvs - es jau pēc nedēļas biju atpakaļ formā . Citi man prasīja - "Kā tu vari būt jau tagad priecīga?" Es atbildēju - "Neko vairs nevar mainīt , esmu samierinājusies . Esmu raudājusi, daudz pa šo nedēļu , bet tad man pieleca - tēvs vienmēr ir gribējis lai es smaidu . Kādēļ man to nedarīt? Es pildīšu viņa vēlēšanos . Tā arī es pildu viņa vēlēšanos , katru dienu cenšos smaidīt!"
Atvainojos, bēres jau bija ? Nav jau smuki tā teikt , bet saka, ka pēc bērēm paliek vieglāk , un tam es nedaudz pat piekritīšu . .

Laiks. Nekas cits nespēj to sadziedēt, tikai laiks. Ikviens cilvēks kādu ir zaudējis, bet dzīve turpinās. Reizēm nemaz nav vērts jautāt "Kāpēc?", jo vieglāk paliek tikai tad, ja tādas lietas tiek pieņemtas par dzīves faktu.

Izsaku liidzjuutiibu. Peec pieredzes saku - paaries ar laiku. Bet nu jaa, manupraat, tas ir tas briidis, kad aiziet dalja jauniibas bezruupiibas, jo no saakuma domaajam, ka mirst tikai cilveeki, kurus nepaziistam un kuri ir veci, bet kad zaudeejam vienaudzi, tad beidzot varam realitaatee "sataustiit" to, ka esam mirstiigi.
Runaa ar draugiem, tuviniekiem par savaam izjuutaam. Neturi emocijas sevii. Ja paliidz rakstiishana, tad raksti. Galvenais, neapslaapee taas, bet ljauj saapei izsaapeet.

Bēres ir 4dien, bet es nevaru uz tām ierasties, diemžēl :(
Man vienkārši pa galvu maisās domas kā viņš nabadziņš jutās savas dzīves mirkļos un tikai ceru, ka nejuta daudz sāpju :(

Man vienkārši pa galvu maisās domas kā viņš nabadziņš jutās savas dzīves mirkļos un tikai ceru, ka nejuta daudz sāpju

Centies par tādām lietām nedomāt. Tās ir absolūti neauglīgas domas, dārgā, tā tu tikai sevi nomoki.

Nedaudz offtopic - bet vai jums kādreiz tuva cilvēka nāve ir likusi ieraudzīt pasauli citās krāsās?

Tad noliec vinja bildi priekshaa, pasaki vinjam to, ko nepaspeeji pateikt, parunaajies, ja esi ticiigaa, tad noskaiti luugshanu par vinju un domaas atvadies.