Ko jūs darāt kad jums ir vientuļi, tagad uznākusi tāda nenormāla vientulības sajūta, gribas lai kāds samīļo :(
Es zinu ka ir vasara, taču man nomāc skumjas par to domājot.
Man pēdējās dienas tā ir, jūtos nodota no cilvēka, kam pamazām biju sākusi uzticēties.. Gribu saprast, kāpēc? Iespējams, esmu pārpratusi kko, palīdz apziņa, ka rīt mēģināšu izrunāties, jo man ir svarīgi saprast cēloni ;)
Hm, esmu, laikam, no tiem dīvainajiem cilvēkiem, kas ļoti priecājas par šo skumji pelēko melanholijas vienatni-vientulību.
Es klīstu pa pilsētas ielām, sēžu parkos, izbaudu katru mirkli-izjūtu viņu. Es gan nedomāju par vientulību kā par slogu, vai nepatīkamām izjūtām.
Vientulībā tu esi pati ar sevi un tu vari būt nekaunīgi atklāta. Tas taču ir tik superīgi.
Es laikam pa īstam viena neesmu bijusi, nevaru iedomāties tādu situāciju, vienmēr kāds ir pie manis. :)
Ieva, Tev nav draudzeņu? Mīļo? neviena, neviena? ja gribi vari privāti rakstīt. :)
Man arī uznāca drausmīgs skumīgais. Klausos šo https://www.youtube.com/watch?v=-2U0Ivkn2Ds Ja ir galīgi traki, tad izrunājos ar draudzenēm, bet pārsvarā ar savām skumjām tieku galā viena. Ā, nu vēl draugam mēdzu pačīkstēt, biežāk kā draudzenēm, bet ir jau lietas par ko draugam nečīkstēšu, tāpēc turu sevī.
Ar laiku pie tā pierod, tad nu arī es esmu puslīdz pieradusi. Reizēm gan gribas sabrukt - raudāt, kliegt, bet tā īsti nekad neļauju sev tik tālu nonākt.
Piemēram, šobrīd arī sēžu ar asarām acīs - ne no šā, ne no tā..
Piemēram, šobrīd arī sēžu ar asarām acīs - ne no šā, ne no tā..
++ Vispār man, kad ir skumji, vajag izraudāties. Zinu, ka citiem tas liekas šausmīgi dīvaini, bet, kad es izraudos, man tiešām paliek daudz vieglāk un tad uz dzīvi kaut kā varu paskatīties savādāk.
97
